Monika Pēces "Otrdienu draudzenes

ssfinkss
ssfinkss 15. decembris 2013 20:16
1884

Es lasu vienmēr, ja ir tikai tāda iespēja. Ņemu grāmatu pat uz darbu, ar cerībām, ka būs brīvs brīdis, lai varētu lasīt, lasu vilcienā, lasu autobusā, lasu ārpus Latvijas. Un tagad pēc ilgāka laika es lasu nevis vienkārši labu grāmatu, bet vienkārši fantastisku grāmatu – Monikas Pēcas „Otrdienu draudzenes”.

Otrdienu draudzenes – sievietes, kurām praktiski ir mans vecums. Otrdienu draudzenes – Judīte, kuras vīrs nupat ir miris, un kura ar savām draudzenēm – Karolīnu, Evu, Kikī un Estellu dodas pabeigt sava vīra Svētā Jēkaba ceļu. Ceļā viņa pati priekš sevis atklāj sev būtiskas atklāsmes. Ceļā galā viņa saprot, un varbūt pirmo reizi mūžā izprot, kā ir būt noderīgai, un ceļā viņa saprot arī, kādas kļūdas ir pieļautas.

Karolīna – fantastiska advokāte. Viņa ir mūžīgi darbā – konferences, darbs, draugi, sports un otrdienu draudzenes. Dzīve iet, un vīrs ir, bet tas liekas tik pašsaprotami, ka viņš ir, un līdz ar to attiecībām laika nepaliek. Karolīna – sieviete, kas pragmatiski pieiet dzīves jautājumiem, un Svētā Jēkaba ceļam viņa ir sagatavojusies kā neviena cita. Viņa iepazīstas ar ceļu un izplāno to, kā arī izvērtē Judītes aklo došanos pa dienasgrāmatas ceļu. Tas, un tieši tas, viņai atklāj, ka daudz kas nav uzrakstīts, bet ir uzrakstīts savācot informāciju pa gabaliņam un to samiksējot. Darba pieredze viņai saka priekšā, ka ne vienmēr laulātie visu izrunā savā starpā. Diemžēl, viņa nepamana, kas noticies viņas pašas dzīvē un atklāsme nāk tieši ceļa laikā.

Eva – četru bērnu māte. Viņai nav savas dzīves, viņai ir sava vīra un bērnu dzīve. Sieviete, kurai ir tik daudz rūpju uzkrauts, ka viņa pat to neredz. Tikai ceļa laikā viņai pāri nāk atklāsme par to, ka ir jāizvērtē savu dzīvi. Ceļa laikā viņa uzplaukst un atbrīvojas no rūpēm. Un jāsaka tā, nav nemaz tik viegli dzīvi izvērtēt. Mēs ejam un strādājam kā Eva, katrs pārkrauts savām rūpēm, un neredzam kā izskatāmies no malas. Ir pienācis laiks, lai viņa saprastu, ka ir jāiemīl sevi, un tikai Svētā Jēkaba ceļš dod tādu iespēju.

Kikī – sieviete, kas pati priekš sevis nespēj tikt skaidrībā, kāda tad ir tā mīlestība, kura viņai ir vajadzīga. Vienmēr kaut kas pietrūkst, kaut kas nav tā, bet varbūt nav tas cilvēks. Un tad pienāk laiks, kad uzrodas viņas īstā mīla un viņas otrā pusīte, tikai viņa apzināta mēģina no tās izvairīties un atbrīvoties, jo kas tad ir viņas mīlestība – priekšnieka dēls, kas ir krietni jaunāks par viņu, un kas nevienu nebrīdinot pēkšņi uzrodas Svētā Jēkaba ceļā. Uzrodas un dodas līdz otrdienēm. Nez, cik vecāki būs „pārlaimīgi”, uzzinot par viņa izvēli?

Estella – bagāta aptieku īpašnieka sieva. Un ir skaidrs, kāda tad ir viņas ikdienas dzīve – atpūta, solāriji, izklaides un pēkšņi ceļš. Nogurdinošs, vienmuļš daudzu kilometru ceļš. Ko viņa atklās priekš sevis? Tas šajā gadījumā ir visgrūtākais moments.

Bet bez otrdienām un Makša ir arī Luks – Le Jardin kafejnīcas īpašnieks, kas gaida draudzenes atpakaļ, jo tieši viņas lika mainīt viņa domas par kafejnīcas slēgšanu. Viņš gan ir otrajā plānā, bet otrdienas viņa dzīvē ir pirmajā plānā. Lukam pietrūkst otrdienes un viņu kņada, tā atdzīvina viņa dzīvi, un viņš jūtas laimīgs, otrdienēm ierodoties.

„Otrdienu draudzenes” – grāmata ar smalku, brīžiem ironiski humoru. Cik reizes grāmata man lika pasmaidīt? Laikam pat nevaru saskaitīt. Bet jāatzīmē, ka tieši šī grāmata man ir nākusi pareizā laikā, jo arī man ir tāds vecums, ka sāku pārvērtēt savu dzīvi. Un varbūt tieši šai grāmatai pateicoties pārvērtēju ar un sasniedzu spilgtākas atklāsmes un izvērtējumus.

 

Un tagad noteikti citāts, jo šajā gadījumā to nevar vienkārši nepieminēt”. Būtība ir tāda, ka Eva nolēma mazdūšīgi aizmukt no Svētā Jēkaba ceļa un sastopas ar dažādiem šķēršļiem. Par vienu no tiem.

Eva bija cietusi sakāvi. Nu viņai tika cūka. Kā vēstīja plāksnīte uz žoga, tās vārds bija Roza, un tā nostājās Evas priekšā liela un varena. Sānu durvis nebija paredzētas viesiem, kas vēlējās slepus aizceļot. Tā bija izeja uz Rozas dubļaino āra iežogojumu. Tā kā Roza mūžīgi bija izsalkusi un , kā izskatījās, jau daudzkārt dažādos veidos veikusi laupīšanu virtuvē, durvīm no ārpuses nebija roktura. Iežogojums robežojās tieši ar ielu. Ja Evai to izdotos sasniegt, viņai būtu jānogriežas pa labi, gar naktsmītnes ieejas durvīm. No turienes līdz pieturai bija aptuveni simts metru. Taču viņas priekšā stāvēja Roza. Eva bija nokļuvusi slazdā, bēgšanas ceļš – nogriezts.

 

Pulksteņa cipari nomainījās uz 8.03.

Eva piesardzīgi paspēra soli un līdz pat potītēm iegrima smirdīgos dubļos. Nezvērs cūkas izskatā dusmīgi rukšķēja. Uz šķīvja tāds lops bija krietni pārredzamāks.

„Prom… allez… pazūdi… disparez”.

Neizskatījās, ka Evas trīcošā balss atstātu uz Rozu kādu iespaidu. Ziņķāres dzīta, tā ar savām tievajām kājiņām brida arvien tuvāk un tuvā. Uz šņukura spīdēja gļotas.

„Es vairs nekad neēdīšu cūkgaļu. C’est promies. Goda vārds!” Eva lūdzās.

Un te nu es apstājos, jo interesantāk jau katrai pašai uzzināt, kā beidzās incidents, bet tad jau būs jāizlasa grāmatu. Labprāt būtu arī uzzināt, kādi šķēršļi bija arī tavā dzīvē, un kā tu ar tiem tiki galā? 

 

 

Express konkurss – mana mīļākā grāmata!

Autors neiebilst, ja viņa publicētais materiāls portālā Sieviešu Klubs, bez iepriekšējas saskaņošanas ,tiek ievietots citos informācijas avotos ar hipersaiti uz viņa oriģinālo materiālu.
Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies