Droši vien esat kaut ko lasījušas/dzirdējušas par astrālajiem ceļojumiem. Lamas lido pa gaisu, miegā cilvēki lido, sapņos krīt un gāžas, citi redz skaistas dabas ainavas, citi - murgu pilnus skatus.
Astrālā pasaule daudziem liekas pilnīgs murgs un izgudrojums, sapnis, taču ir daļa cilvēku, kas dēļ savas pieredzes tomēr apgalvo , ka smalkā, astrālā pasaule ir tepat blakus, paralēli, un mēs dzīvojam vienlaikus vairākos ķermeņos, ne tikai fiziskajā.
Kopš 18 gadu vecuma, kad apzināti sāku praktizēt ārpus ķermeņa iziešanu, pagājis labs laiciņš. Atceros savu pirmo pieredzi - tā nebija diez ko patīkama. Salasījusies grāmatiņas par budistu lamām, kas ceļo laikā un telpā, arī man savā naivumā gribējās pamēģināt - kā tas ir, iziet no sava fiziskā ķermeņa pie pilnas apziņas, neaizmiegot. Ko gribēju, to arī dabūju - "izgājiens" astrālī notika un patiešām ļoti spēcīgs. Tik ļoti nepatīkams, ka nolēmu šai nodarbei mest mieru, tā arī pa īstam tālos ceļojumos tā arī nedevusies:)
Astrālā pasaule palika mans noslēpums, līdz es sāku vairāk interesēties par cilvēka emocionālo, vēlmju ķermeni - to,kurā sakrājas visas domas, izjūtas, vēlmes. Tā ir kā neredzama kūniņa, kas ieskauj fizisko ķermeni. Pēc nāves astrālais ķermenis ir pirmais, kas iziet no fiziskā un kas vēl kaut ko jūt un pieredz t.s. pēc nāves dzīvi (ja saite nav līdz galam pārtrūkusi, tieši astrālais vai smalkais ķermenis spēj atgriezties fiziskajā un notiek brīnumainās atgriešanās pēc klīniskās nāves).
Tomēr nav obligāti jānomirst, lai piedzīvotu ārpus fiziskā ķermeņa atrašanās pieredzi. Mazliet patrenējoties, tas var izdoties ikvienam,kas iemācījies pietiekami atslābināties un nebaidīties.
Vairākus gadus man bija tā, ka šis ķermenis pusnomoda stāvoklī izgāja "paceļot" pavisam spontāni. Es nereti pieķēru sevi riņķojam pa istabu un ejot cauri sienām:), jā, pat izejot ārpus Zemes. Un atkal, teikšu, ka šis stāvoklis nav nedz no tiem patīkamākajiem , nedz vērtīgākajiem cilvēka garīgās attīstības pieredžu ķēdē. Nu ir tāds, jā, var ceļot, var riņķot, var sevi iedomāties par neredzamo cilvēku, nu un? Īstenībā atrašanās astrālajā pasaulē nomoda stāvoklī ir visai smaga un nepatīkama.
Iedomājieties, ja jums vajadzētu pēkšņi aci pret aci saskarties ar visām savām negatīvajām domām, emocionālajām sāpēm, grūtumu? Kas tur patīkams?
Taču astrālais ķermenis ir un paliek ķermenis - tas ir pilnīgi visiem un ar to ir jāsadzīvo. Vēl vairāk, tas jātur tīrs un skaidrs, pēc iespējas atbrīvojoties no blokiem un nepatīkamiem stresa sakrājumiem. Tam ir nepieciešama tāda pati higiēna kā parastajam fiziskajam ķermenim, tikai tā vairāk ir prāta, vēlmju un sava emocionālā stāvokļa higiēna. Pastāvīgi dzīvojot negatīvu emociju ieskāvienā, arī smalkajam ķermenim, kas pats sastāv no visām šīm sajūtām, klāsies grūti. Droši vien esat piedzīvojušas, ka stresa dienās arī sapņi ir nepatīkami un ilgstoši nedziedējot savas dvēseles rētas, vajā murgi un slikts miegs.
Ja dosieties ar savu kaiti pie dziednieka, viņš ārstēs tieši astrālo ķermeni, pieļaujot, ka visu fizisko slimību cēloņi slēpjas tieši tur.
Pagājušo nakt man bija ļoti interesants piedzīvojums (laikam Jaunā laikmeta gaidās:). Pēdējā laikā bieži domāju par piedošanu. Par to, ka mana šī brīža dzīves sajūta ir tomēr lielā mērā atkarīga no pagātnē piedzīvotā. Piedošana ir process, kas labi palīdz atbrīvoties no pagātnes, ļaujot ar gaismu un vieglumu skatītities uz priekšu. Tas ir tāpat kā iziet psihoterapiju - apzināties visu, kas ar tevi noticis, pieņemt to, saprast dotās mācības, piedot un tapt piedotam un doties tālāk.
Pagātnes emocionālās nastas ir tā apkrāvušas smalko ķermeni, sākot jau no bērnības, ka nereti pat nevar saprast, no kā dzīvē rodas nelaimīguma vai skumju noskaņa, lai gan pašreizējie objektīvie apstākļi nebūt ne par ko sliktu neliecina.
Pagājušās nakts nomoda astrālais sapnis man lika sastapties aci pret aci ar kādu sen aizgājušu tuvinieku, tieši ar kura "piedošanu" ņēmos nu jau kādu mēnesi, saprotot, ka šis nenokārtotās attiecības man stipri vien traucē šā brīža dzīvē.
Tas notika tā...
Es gulēju savā gultā, savā istabā, blakus krāc mazais bērns un vīrs. Istaba ir tumša, es neesmu aizmigusi, patiesībā es sevi jūtu gultā, dzirdu un redzu, visu kas notiek apkārt. Pēkšņi no ķermeņa iziet manas astrālās rokas un kājas. Es tās varu plivināt pa gaisu, man pat zināmā mērā ir jautri ar tām šķelt gaisu sev apkārt.
Pārējais ķermenis saules pinuma rajonā it kā ir piestiprināts fiziskajam - pa istabu šoreiz neriņķoju. Atgādinu - tas nav miegs, esmu pie pilnas apziņas, dzirdot blakus guļošos, redzot viņus.
Pēkšņi manas pa gaisu plivinošās smalkā ķermeņa rokas kāds satver. Tas KĀDS ir neredzams. Lai gan šīs rokas varu pilnībā sajust, es tās neredzu. Drusku tā kā paliek bail, bet šajā stāvoklī ir sajūta,ka tas, kurš satvēris mani aiz rokām, ir tas tuvais mirušais cilvēks.
Lai gan reālajā dzīvē viņš bija mans tēvs (nu jau mirušais), šajā astrālā pasaulē viņš pie manis ir atnācis kā dvēseles brāiis. Es dzirdu dziesmu , ļoti melodisku, un arī pati sāku to dziedāt - par brāli utt. Diezgan jautra dziesma! Kad pēcāk pamodināju vīru, lai viņam izstāstītu par savu ekstrēmi astrālo pieredzi, viņš atzinās, ka dzirdējis mani dziedam (reāli dziedam).
Tā dziedot, un turot sava mirušā tēva-dvēseles brāļa rokas (astrālās), es jutu, ka arvien vairāk izeju no fiziskā ķermeņa un nu jau esmu kā mākonītis virs gultas. Es it kā esmu tupus stāvoklī virs sava guļošā fiziskā ķermeņa (kuru arī pa pusei vēl jūtu).
Istabā vēljoprojām ir tumšs un rokās (astrālajās) manā priekšā materializējas balta vēstulīte, kas sarakstīta ļoti skaistā rokrakstā. Vēstuli tumsā ir grūti izlasīt, bet kaut kādus burtus un teikumus, tās jēgu es saskatīt varu. Tajā mans mirušais tēvs (dvēseles brālis), kas paralēli tur mani aiz rokām, lūdz man piedošanu un saka lielu paldies par kopīgo, šajā dzīvē pavadīto laiku. Manā sirdī ielīst miers, vēljoprojām es dziedu arī dziesmiņu un vēstule lēnām izplēn...
Es atveru acis. Nav sajūta, ka būtu gulējusi miegā kaut minūti. Tas viss notika tepat, tikpat reāli, kā blakus guļošie mīļie tuvinieki. Pamodināju vīru un izstāstīju viņam, kas noticis. Viņam ir drusku savādāks skatījums uz šīm lietām, un viņš saka, ka tieši tādā veidā "tīrās" astrālais ķermenis. Ir noticis reāls piedošanas process, pat līdz vēlmju ķermenim. Tas ir kā noņemt sevī ilgstošu aizvainojuma un sarūgtinājuma bloku.
Interesanti, ka mans tēvs mira, kad man bija tikai 18 gadu - tieši tik bija viņam pašam gadu, kad nomira viņa mamma. Tieši tik bija man gadu, kad sāku sevī iedziļināties un meklēt atbildes - kā,kāpēc,kur? Kurp virzās cilvēka dzīve?
Lai gan psihoterapeitam, izlasot šo manu stāstiņu par astrālajiem ceļojumiem, būtu kas sakāms, es tomēr sliecos ticēt, ka šāds ķermenis patiešām eksistē, un vienalga,vai tā ir garu pasaule,kas šādā veidā veļu laikā ar mums kontaktē, vai tās ir subjektīvas sajūtas un emocijas, kuras ir tik spēcīgas, ka materializējas jau gandrīz kā fiziskas, tā ir lieliska pieredze. Ap sirdi man šobrīd ir daudz vieglāk...
