Sveikas, dārgās dāmas! Vēlējos jūs aicināt parunāt par saderināšanās gredzeniem un zīmēm, ticējumiem, kas ar tiem saistīti.
Portālā Zenskijklub.lv atradām interesantu stāstu par kādas dāmas saderināšanās gredzenu!
Attēlā Francijas prezidenta Nikolā Sarkozī dāvātais saderināšanās gredzens sievai Karlai Bruni
Stāsta Luīza no Zenskijklub.lv:
"Kad mēs ar Vovu nolēmām sarakstīties, laulību dienā sieviete, kas mums gredzenus pasniedza Zagsā, gandrīz nometa tos zemē. Knapi paspējām tos kopā ar vedējiem noķert!
Tajā pašā dienā mūsu vidū notika strīds. Viss sākās burtiski no tukša gaisa. Paši pat nesapratām, kādēļ sastrīdējamies...
Vēlāk man mašīnas salonā šis pats saderināšanās gredzens nokrīt uz grīdas un pazūd! Nedēļu to meklējām un tā arī nevarējām atrast!
Te vienu dienu vīrs nolicis mašīnu, izkāpj ārā un pieliecoties ierauga manu gredzenu, zemē nokritušu! Jāpiebilst, ka tā vieta ir vienmēr pilna ar cilvēkiem, bet ieraudzīja to tieši viņš! Ļoti nopriecājos!
Taču nedienas ar mūsu gredzeniem turpinājās. Pēc 3 nedēļām gredzens no pirksta nokrita vīram. Viņš to bija pārvilcis uz cita pirksta.
Tā kā bija ziema, viņam bija cimdi. Mēs iegājām veikalā meklēt puikam zeķes kādā lielā grozā. Protams, viņš novilka cimdus...un sāka izmeklēt zeķītes un gredzens izzuda bez pēdām!
Satraukumā pārmeklējām visu veikalu, saceļot "kājās" visu personālu, direktoru ieskaitot, bet bez rezultātiem..
No tā brīža mums sākās problēmas...visur, kur vien var..un pēc laika jau gandrīz nolēmām šķirties. Taču apkārtējie mūs vienmēr kaut kā saveda atkal kopā.
Šos savus laulību gredzenus mēs bijām pirkuši lombardā. Vovas gredzenu vajadzēja pastipet, lai tas viņam derētu un tas pat bija ieplīsis, bet kā mūs mierināja lombarda darbiniece, gredzeni ir jauni un neviens nekad agrāk pirms mums tos nebija valkājis.
Vai tam var ticēt?
Varbūt problēma ir tajā, ka paši gredzeni negrib pie mums?
Varbūt vajadzēja pirkt jaunus veikalā, nevis lombardā, kur tos varēja pārdot kāds cits, nelaimīs pāris?
Protams, var jau teikt,ka tā visa ir māņticība! Ja tas būtu noticis tikai vienreiz, tā vēl varētu domāt, bet vairākas reizes? Kā to izskaidrot?
Varbūt arī jums bijis kas līdzīgs?
Vai jūs ticat, ka gredzeni spēj pārnest problēmas un nelaimes? Vai ticat šādām zīmēm?
Padalaties saviem stāstiem!
Ar sveicieniem,
Luīza, Zenskijklub.lv
Es neuzskatu, ka strīds pats par sevi ir kaut kas slikts, patiesībā tas ir ļoti labs veids, kā uzzināt vairāk par otru cilvēku un iemācīties kaut ko jaunu!
vīrs gredzenu valkā ikdienā, es nē - palika par mazu, kamēr mazo gaidīju un jaunu iegādāties nevaram atļauties, tā ka tas gaida, kad pirksti atkal būs vajadzīgā izmēra
mana mamma tētim gredzenu ikdienā valkāt neļāva, jo viņš strādā ar traktoru u.tml. un mamma jaunībā bija satikusi vīrieti bez zeltneša, jo gredzens bija kaut kur aizķēries un tāpēc pirksts norauts.
kāzu kleita skapī stāv, pārdot netaisos, ja man būtu bijis vienalga, vaikleita valkāta via nevlakāta, pārdošu vai nepārdošu, būtu par mazākām naudiņām izīrējusi kāzu dienai. jā, laikam, esmu privātīpašnieciska
Neļauj, lai gredzeni Jūs izšķir. Aiznes atpakaļ uz lombardu un nopērkat jaunus veikalā, vai arī aiznesat šos pie mācītāja, lai iesvēta un noņem to slikto enerģiju, kas viņiem šobrīd ir.
It kā dumji, bet es tādām lietām ticu. Enerģijas pastāv, tāpat kā labais un ļaunais. Mums pat skolā stāstīja, ka ūdens glāzes klātbūtnē nedrīkst sltrīdēties un ja tomēr sanācis, tad tas ūdens jālej ārā, jo tas nes negatīvu enerģiju!!!!
Tā bija arī ar šo gredzentiņu, jo reāli tas bija sabojāts. Netīšām dzirdēju kādu raidījumu, kur runāja par to, kā rotas"ienāk": mūsu dzīvē (vai īpaša noskaņojuma vadītas nopērkam tās pašas vai arī mums tās kāds uzdāvina) un kā "aiziet".
Saīsinājums būtu šāds: katra lieta, īpaši rota, ienāk mūsu dzīve un saistās ar kādām emocijām un tieši tādēļ mums tā ir tik mīļa. Pēc būtības viņa mums "kalpo" kā atgādinājums par šīm konkrētajām emocijām vai vēļ kaut ko citu. Kad šis atgādinājums vair nav tik aktuāls vai arī konkrētā lieta ir uzņēmusi pietiekami daudz enerģijas, emociju (sauciet to kā gribiet), tā "salūzt" vai pazūd. Īpaši tas raksturīgs esot akmentiņiem. Kad tas tā notiek, konkrēto lietu iesaka nomainīt, nevis labot (piem, ielikt citu akmentiņu).
Es to raidījumu nokalusījos un sapratu, ka nav vērts bēdāt, noliku to lādē un neilgu laiku pēc tā ieraudzīju citu gredzenu, kuru iegādājos un nēsāju. Nākošajā reizē, kad pazuda sudraba aprocīte, nedaudz sabēdējos, bet nesaspringu uz to.
Tā kā mans mīļotais arī nenēsā nekādas greznumlietas un man pašai zelts jau līdz kaklam, tad mēs vai nu pirksim baltā zelta gredzenus vai vispār nenēsāsim
Es vienīgi esmu pret lombardu... tas mani tā drusku sašausmināja
...Ko ar to gribeeju teikt?Lietaam nav noziimes!Noziime ir tam,ko esi soliijis sev un otram cilveekam!Lielaakaa dalja to gredzenu neesaa,lai paraadiitu citiem,ka ir aiznjemti!
Ir muljkiigi ticeet,ka gredzens pirkstaa vai skapii nobaaztaa kaazu kleita padariis juusu lauliibu stipraaku un pasargaas no visaam nelaimeem!Lai gan krievu laikus daudzas domaaja,ka ziimogs pasee pasargaas no visaam likstaam
Var diskuteet ilgi un dikti!Taapat arii par viira uzvaarda nenjemshanu vai njemshanu!
Kaads uzrakstiet blogu,lai var riktiigi izkauties
Runa neiet arī par to , ka vecvecāki nevilka gredzenus vai nevarēja atļautes. Protams tie ir savādāki apstākļi- es runāju par faktu, ka var atļauties un iegādājās gredzenus, bet tos nenēsā? Vai ja vecvecāki varētu iegādāties gredzenus - domātu tāpat un nevalkātu tos? Man jau liekas, ka visi sīkumiņi un niances rada simbolus , kas padara ikdienu krāsaināku un īpašāku.
Man tagad ir radies jautājums ko katram nozīmē laulības gredzens?
Arī es savu laulības gredzenu nepaceļu "kulta līmenī", tāpat kā kāzu kleitu. Jā, es gredzenu nēsāju (kopā ar saderināšānās gredzenu), taču īsti nedomājo par to. Savukārt vīrs patiešām gredzenu uzliek tikai īpašos brīžos, jo viņš vienkārši fiziski nevar panēsāt nekādas rotas (nekad to nav darījis) - viņam vienkārsi ir milzu diskomforts no tā. Un es arī viņam neuzspiežu valkāt gredzenu.
Tas tā - par to valkāšanu/nevalkāšanu.
Kas attiecas uz pirkšanu - mjā, laikam jau lombardā nepirktu. Man arī bija iespēja pārkausēt mājās esošu zeltu, lai uztaisītu mums gredzenus, bet tomēr izlēmām pirkt jaunus...
Tas taa smiekliigi uzskatiit,ka gredzens pirkstaa liidz naavei,turees juus kopaa!
Manai vecvecmaaminjai vispaar gredzena nebija (jo kara laikaa nebija ne naudas,ne kaa!) un nodziivoja ar viiru,kameer nomira abi!
Kas kuram ir svariigs,pie taa arii turaas!
Taču, kad man nonāk īpašumā lieta, kas piederēja citam, es vienmēr to kaut kā tā paritualizēju, lai ir mana, lai svešais aiziet prom .....laikam tomēr dziļi sirdī kaut kāda ticība mistikai tomēr mīt
bet pēc 2 dien es atradu to savā sporta somā
Un lauliibu gredzenus velkam tikai,kad ejam kaut kur aaraa,bet taa,pa darbiem,traukus mazgaat,griidas utml.,velkam nost!
Viss ir galvaa!Ja baigi uztrauc tas,ka gredzeni lietoti,vajag zem tekosha,auksta uudens 7 reizes noskalot
...bet man saderināšanās gredzena sen vairs nav...
...nē nu tas ir, tik nav pirkstā. jo neesmu aiznesusi juvelierim to salabot... mēs reiz pie draugiem pasēdējām, un es aizgāju uz labierīcībām, viņiem nagliņa rokturim bija izgājusi uz āru un es aizķēru roku aiz tā un gredzens burtiski pārrāvās... tagad man tas stāv dārgumu lādītē...
...un mans vīrs vispār laulības gredzenu nenēsā, jo citādi pirkstu sev noraus strādājot... neteikšu ka tas kaut kā ietekmē mūsu attiecības, 11 gadus esam precējušies un viss ir labi...