Mīļākā - cits skata punkts

Autors: pece, 2011. gada 7. decembris, 12:20:00
Mīļākā - cits skata punkts

To, ka attiecības ir kopjamas un lolojamas, šķiet apzinās ikviena sieviete, tomēr reizēm mēs mēdzam izlietot enerģiju pilnīgi nelietderīgos virzienos un tas attiecības ietekmē nevis pozitīvi, bet visbiežāk negatīvā virzienā.

 

 

 

Piekritīsiet, ka tikmēr, kamēr attiecības ir stabilas, viss ir kārtībā, abi lūkojamies viens uz otru, jūtamies piepildīti, laimīgi vai baudām sakārtoto dzīvi, nemeklējam jaunas iepazīšanās, nelūkojam pēc jauniem partneriem, ne seksam, nedz psiholoģiskajam atbalstam, jo mums to nevajag! Bet tad kad kaut kas vairs nerisinās tā kā mums gribētos, ne vienmēr meklējam risinājumu attiecību iekšienē. Pat ja meklējam, reizēm mūsu partneris mūs nedzird vai nevēlas uzklausīt un saprast un gan jau mēdz būt gadījumi, kad risinājums, kas apmierinātu abas puses tik viegli rokā nedodas.

 

Šādos attiecību nestabilos brīžos ne reti uzrodas saprotošas dvēseles no malas. Nedomāju, ka jaukt kādas attiecības ir kas labs un cildināms, tomēr rosinu paskatīties uz mīļākajiem ne kā uz nāvīgākajiem ienaidniekiem, bet gan kā lakmusa papīrīti attiecībām, kas norāda uz to, ka kaut kas nav lāga.

 

Tas, ko parasti sieviete dara uzzinot par mīļāko – metas viņai virsū bez maz ar dūrēm un deklarē – rokas nost no mana īpašuma – vīra vai dzīvesdrauga un attiecas pret savu vīru vai dzīvesbiedru kā pret lietu.

 

Šeit ir divas tipiskas kļūdas – viena attieksmē pret vīrieti, kuram liec sajusties kā mazgadīgam nespējniekam un vai sieviete tiešām no sirds vēlas, lai viņai blakus esošais vīrietis ir rīcībnespējīgs lupata? Vai tomēr vismaz ceram, ka kopā esam ar cilvēku, kurš spēj parūpēties gan par sevi, gan ģimeni?

 

Otra kļūda – sieviete izšķiež enerģiju cīņā ar sekām (mīļāko), ne iemesliem (attiecību traucēkļiem).

 

Rodas jautājums – kāds tad ir sievietes mērķis šajā cīņā – parādīt, kura ir īpašuma saimniece, vai sakārtot savas attiecības?


Lai paskatītos uz situāciju no malas, mēs varam abstrahēties no mīļākajām un attiecībām, iedomājoties, ka attiecības ir kā māja – vieta kur patverties, kuru kopt un lolot, bet mīļākā ir kā vējš, vētra, viesulis, kurš uzrodas no nekurienes, ne lūgts, ne aicināts. Ikvienai tak ir skaidrs, ka, ja vētra plucinātu mūsu mājas stūrus, mēs taču censtos nevis iznīdēt vēju, bet stiprināt mājas pakšus!


Tad kāpēc ar attiecībām mēs rīkojamies citādi?