Mazie nedrošības mirkļi

hiperkeri
hiperkeri 27. septembris 2011 12:37
712

Kaut nu es varētu teikt-mazie. Lai gan,salīdzinājumā ar dzīvi kopumā-viss ir relatīvs pēc izmēra.

 

 

Kādu laiku esmu atgājusi no blogošanas iekš Sieviešu Klubiņa,jo tik daudz kas labs bija virzīts tieši ar jūsu visu palīdzību un tad tādi notikumi-bums,krakš virs galvas,ka nezini,kur lai vēl kaklu liek..un tad man viens cilvēciņš atvēra acis-es tak te rakstu pilnīgi visas savas emocijas,ikdienas lietiņas,priekus,mērķus un tādas lietas,ka varbūt...man to visu nemaz nevajadzēja darīt..kāds būs to laimīti noskaudis..


un tad nu es esmu tāda soļa priekšā,ka varbūt man vispār no šejienes izdzēsties-prom jau pavisam neiešu,ik pa laikam ielūrēšu,kas jums te jauns,un,ja vispār nevarēšu bez jums izturēt,tad-vienkārši būs jāielogojās un jādara viss anonīmāk nekā iepriekš..

 

Kaut gan..arī tas neiet ar manu koncepciju kopā,jo Jūs te ļoti,ļoti daudzas jau man esat tik labas draudzenes,ka žēl to soli spert..bet nevar jau saprastu,kuram kaut kas ir pietrūcis...

 

Gluži vienkārši to gribēju darīt,jo viss ir pilnīgi skaidrs-emocionālā plāksnē esmu ļoti ievainojama,tāpēc visas enerģijas viegli uzņemu(lai kāds arī nebūtu iespaids kādam,kas mani vēl tik labi nepazīst),tāpēc loģiski,ka tagadējais dzīves posms ir sekas kaut kam,kas mani ir pirms tam ietekmējis-katru nedēļu zaudēju pa kilogramam(jau no septembra sākumam),kas man ne īpaši patīk,garastāvoklis nomākts,pati jūtos nogurusi un iztukšota-bieži vien. neveicas daudzās lietās,vakar vien-izsitu elektrības korķus,saspridzināju lampu..esmu ragos ar dažiem cilvēkiem(bet ne jau tā totāli,drīzāk stresa un noguruma dēļ tas tā sanācis)..

 

Bet,lai arī kā būtu,ja esmu tā teikt,noskausta,es tāpat-godīgi atklāšu,ka tam cilvēkam esmu piedevusi un vispār esmu laimīga,ka tā ir sanācis,jo šīs draņķīgās situācijas dēļ es biju ierosinājusi šķiršanos-tā teikt,ja visai vecajai dzīvei ir jāuzliek krusts,tad gribu būt tajā bedrē viena un celties augšā arī-un sākt no nulles. Bet ,izrādās,ka tomēr man ir jau vesels viens prieks-liela,patiesa mīlestība,kurš mani nelaiž vaļā dēļ visādām citām nelaimēm un mēs viens otram esam.

 

Tā kā-paldies maniem labdariem un arī citiem,dziļi sirdī labiem cilvēkiem!

 

Tāds ir mans pēdējā laika stāsts!

Autors neiebilst, ja viņa publicētais materiāls portālā Sieviešu Klubs, bez iepriekšējas saskaņošanas ,tiek ievietots citos informācijas avotos ar hipersaiti uz viņa oriģinālo materiālu.
Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
Ivetta 28. septembris 2011 18:40

Sveiciens Tev, Hiperīt! ;) Es jau ar' te maz pēdējā laikā, jo visādas aktivitātes saradušās :) Bet ticu, ka pa kādam blogam te paspīdēšu. Tāpēc arī Tu nepazūd ;) Man patīk Tavi blogi un komentāri (F) :)

intasanta 28. septembris 2011 09:11

Katram mums savs ceļš ejams! Man bija un ir prieks sastapt Tevi šeit! Un par svītrām- tas tak ir normāli- nu nevar visu laiku būt gaišs- kā tad Tu ieraudzīsi ZVAIGZNES? Tās tak tikai tumsā var redzēt.
PALDIES TEV, ka esi- C vitamīna un antivīrusu (dzirdēji tak, ka laba oma ir labākās zāles pret vīrusiem) avots.
IR LABI!!!

hiperkeri 27. septembris 2011 22:38

vēl viens iemesls,lai es paliktu pie SK:)
jūs tak esat tik pozitīvas!
Labi,pa laikam kaut kas no manis vēl taps,bet fakts paliek fakts-hiperkeri iet ceļot ,meklējot savu ceļu!

smukaa 27. septembris 2011 18:12

(Y)

sandrulish 27. septembris 2011 16:35

Turies, es zinu kas tās ir par sajūtām, arī mani pavisam nesen bija pārņēmusi šī melnā josla, bet tikai ar pašas spēkiem tiku no tās ārā.
Galvenais ieteikums- lai, kas arī notiktu, mēģini katrā situācija atrast ko pozitīvu...
Varu izstāstīt dažus piemērus no dzīves, kā viss nokārtojas =
#paliku bez darba un domāju, ak vai, gals klāt, kas nu būs?! Bet tieši pēc pāris dienām vīrs dabūja labāk apmaksātu darbu, es toties varu mazo izvadāt uz dārziņu, vairāk palikt ar sevi, sakārtot domas, spēkus...
#dusmojos uz vīru, ka viņš konkrētā dienā neaizbrauca uz Rīgu strādāt (piehaltūrēt, jo vajadzēja steidzami naudiņu), bet atlika to uz citu dienu, bet tajā dienā aizbraucot uz centru mazu gabaliņu un uzņemot ātrumu, salūza mašīnai kāda tur detaļa un mašīna iegāja grāvī, kas būtu bijis ja uz lielās štrāses tas notiktu? Pavisam negribas par to domāt, tākā zinu, ka visam ir savas likumsakarības, kas jāievēro, jāpaklusē, jāpavēro no malas...

Katrā ziņā iesaku nebēdāties, bet iet uz priekšu paceltu galvu, katram mākonītim ir sava zelta maliņa.

Kad man ir skumji un liekas dvēsele sabrukusi sīkās drumslās, es cenšos norobežoties no apkārtējās pasaules, pabūt ar sevi, padomāt, ko es varu izdarīt savādāk, katrai situācijai ir izeja tici man...Arī es savās bēdās uzbruku līdzcilvēkiem, kas bija pats nepareizākais ko izdarīju...Esmu paprasījusi piedošanu... un ja kāds arī tev ko noskaudis, pasaki domās tam cilvēkam- to ko tu izdari citam, tas nāk tev atpakaļ dubultā -tici man- iedarbojas! Turies! ;) (Y)

jana 27. septembris 2011 16:08

Pareizi Kintija saka, nebaudies un nekaunies ne par ko! Ja tiešām jūti - ieturi pauzi! Arī man šobrīd ir vairāk vērotājas statuss, jo esmu nedaudz pagurusi, bet zinu, ka paies laiks un es ar pilnu sparu būšu atpakaļ ar jaunu sparu.... vajag tikai laiku kā atpūtai, tā pārdomām :)

banderoso 27. septembris 2011 15:57

Ja jūti, ka vajag attiet patālāk no SK droši dari to ;) Un nesatraucies par skauģiem un citiem nelabvēļiem, tu esi gana stipra, lai par spīti viņiem tiktu uz pekām ;)

27. septembris 2011 15:48

Turies, jaukā! Viss būs labi! Un gan jau, ka tas viss ir nelāga apstākļu sakritība, nevis kāda/u cilvēka/u skaudība. Es vismaz tā ceru! :) Jebkurā gadījumā - dari tā, kā liek tava sirds.. tā parasti cilvēku ved pareizajā virzienā. ;)

aijux 27. septembris 2011 14:36

hiperkeri, es Tevi pilnībā atbalstu, un saprotu... bet dzēsties gan nevajag, jo ir interesanti palasīties šeit tik daudz ko... Nekad tādēļ arī neesmu blogojusi, jo man ir žēl to laiku un arī savu enerģiju, ko būtu veltījusi būtībā sev svešiem cilvēkiem! Daudz labprātāk to izmantoju esot kopā ar savu mīļoto, atpūšoties kopā vai vnk dzerot tēju... Jo reālās attiecības taču mums ir daudz svarīgākas un nozīmīgākas!!! SK klubā esmu tikai tad, kad garlaikojos un esmu viena mājās.

kintijasieviesuklubslv 27. septembris 2011 14:06

es arī gribu teikt, ka dzīve jau vienmēr iet augšup un tad lejup un tad atkal augšup. zinu, ka ar visu tiksi galā! un šī brīža grūtības beigu beigās izrādīsies, ka tevi būs stiprinājušas! turies! un nepazūdi no SK :) vismaz ar vienu actiņu ieskaties, kad atkal būsi gatava dalīties emocijās, dalīsies! tagad tev vajadzīgs pašai uzņemt enerģiju un pozitīvo! :)

hiperkeri 27. septembris 2011 14:05

paldies!

nosiguldas 27. septembris 2011 14:01

dzīve parasti iet viļņiem, balta un melna un tam nav sakars ar to, vai kāds noskaudis laimi vai nē, galvenais sev to neiestāstīt, viss būs labi būs cita diena un viss lēnām nokārtosies. Pavisam nedaudz pacietības, bet visas savas ņelaimes izskadro racionāli, lampu saspridzināji, tātad bija veca un tagad nebūs žēl izmest, izsiti kŗķus, loti labi nostrādāja drošība, māja taču neaizdegās un pa pirkstiem arī nedabuji. Galvenās ir tavas labās izjūtas, lai veicas :)

Ilze_Liekmane 27. septembris 2011 14:01

Nez, es tomēr neticu, ka cilvēks var noskaust to, ko Dievs ir lēmis. Skauģi jau pēc būtības paši sevi saēd, tā kā ... Take it easy :)