Mans dzemdību stāsts

hiperkeri
hiperkeri 21. septembris 2017 11:46
2587

Ja es būtu zinājusi, ka

1) bērns lēti izmaksā - tieši 104,70eiro

2) ir tāds medicīniskais lubrikants, kas burtiski bērnam pašam palīdz iznākt ārā,

iespējams, es jau sen būtu daudzbērnu māmiņa :D

Čujs man dzīvē ir bijis tikai 3 reizes -

1) kad man likās, ka man būs puika (jo galvā man stāvēja tikai viens vārds, un visus meiteņu vārdus es ar atskaņām varēju padarīt tieši tik pat nežēlīgus, kādus bērni skolas laikā spēj veltīt...pfff..)

2) kad man likās, ka noteikti mazais būs ātrāk, kā nolikts

3) ka būs jāspiež. Jo īstajā situācijā pat vecmāte mani vēl gribēja mazliet "pamarinēt".

Kā tas tā sanāca? (PS. te būs daudz par daudz detaļu, tā kā es jau pirms tam NEatvainojos, jo, iespējams, tieši tās kādai citai dāmai sagatavošanās procesā ļoti noderēs :) )

Aiziet? Aiziet!

Pēdējās bildes man telefonā liecina par to, ka, drošs paliek drošs, vēl biju sagatavojusi grūtnieču garderobi vēl vismaz nedēļai uz priekšu. Kaut acīs jau bija manāms pagurums un gaidas pēc cerētā.

Tādā parastā vakarā kā šis, iespējams, jau atkal mēģināju pierunāt vīru doties agrāk gulēt (geimeru sievas vēl te kāda? :D), jo, kā teicu, čujs teica - ir jāatpūšas. Parasti 22os būtu jau gultā. Kā pēc pulksteņa, 22os un 30mit sāka parādīties pirmās kontrakcijas - a la- esi sveikas, mēnešreizes, vai tad jau atkal? Tik mazliet stiprāk. Vismaz vīrs jau bija aizmidzis. Iekārtojos blakus, aizsūtīju dakterei ziņu, ka sāpes ir, eju gulēt :D

Nu kāda tur vairs gulēšana. Protams, ieslēdzu telefonu un spiedu tik kontrakciju podziņu. ik pa 7 minūtēm kā pulkstenis. Pusnakts tā pagāja. Un vēl mazliet.

Jau uz rīta pusi viss bija tādā neērtā miglā, bet visu skaidru kā dienu padarīja paukšķis un mana dunka vīram - ūdens!  Jap. Tieši gultā. Bērnības ļaunākās atmiņas :D Es, ja godīgi, biju domājusi, ka tas būs kādā sabiedriskā vietā. Nu, ar šovu. Jo aizdomas, ka ūdens man pil, bija jau nedēļu un pirms pāris dienām slimnīcā biju atrādījusies. Tur man pateica - nē, ūdens tas nav, droši vēl staigāsiet vismaz nedēļu. Varbūt divas.

Tad nu ar ņirdzīgu smaidiņu paķēru vienreizlietojamo paladziņu, sešos no rīta jau bijām slimnīcā klāt gan! Protams, pa ceļu iebraucām Statoilā nopirkt jogurtu, ūdeni, cepumus..nu, pirmās nepieciešamības lietas! Tā taču esmu es! :)

Slimnīcā mani pārbaudīja, nekas vēl atvēries vēl nebija, bet tas, ka man jau kopš 23iem stabili ir kontrakcijas, tās tika "resetotas" (atiestatītas) uz pieciem no rīta! Še tev! Vismaz pūles tiktu novērtētas,bet nē. Nu labi. Dosimies tālāk.

Iekārtoja mūs ar vīra kungu ģimenes istabiņā, atdevām vīra plaušu rentgena rezultātus, lai viņu pielaistu pie dzemdībām, un tad sākās lielā gaidīšanas spēle ar mērenām sāpēm pa vidu. Gaidām. Pēc sešām stundām mani pārbauda - ēēē, nekas neveras! Pagaidīsim vēl!

Pēc vēl sešām vismaz man sāka dot "paātrinātāju", jo vismaz pa 12 stundām līdz 1 cm atvērumam biju tikusi (ak, tie slavenie 10 centimetri).

Slimnīcā bija mierīgi. Laikam biju vienīgā. Vispār bija sajūta kā viesnīcā, jo Jelgavā tagad tur ir jauki, nav sajūta, ka gulētu slimnīcā. Istabiņa bija pat mīlīga, ar bērna gultiņu blakus - tā patīkams satraukums par gaidošo nāca uz to visu skatoties :) Forša apziņa, ka tur drīzi kāds vēl saldi čučēs :)

Nu. Varbūt ne tik drīzi.

Ar Paātrinātāju (kā es to saucu), vismaz līdz 3 cm tikām pa 3 stundām, nu jau bija laba pēcpusdiena. Īstenībā tagad man būtu jau jāsāk skaitīt, cik es tajās dienās vispār stundas biju nomodā. Kādas divarpus diennaktis sanāca.

Nu, iesprauda šoreiz zālītes man rokās un regulēja, cik tad daudz man dos.

Nu protams, sāpēt apakšā viss sāpēja, tikai ne tik regulāri kā tajā naktī pirms - šoreiz sāpes mētājās ar starpposmiem 1.5, 2 minūtes līdz pat 10 minūšu starplaiku. Katra sāpe 40 sekundes, dažkārt 2 minūtes. Būtībā - tik pat haotiskas kā es pati. Nu nevar te nevienu vainot.

Ap pieciem vakarā, vismaz to es atceros, ka man pateica, ka nu ir 6 cm un sāpes bija diezgan lielas. Lai gan man labi paciešas sāpes. Šajā mirklī vēl arvien biju bez anestēzijas. Tā doma jau bija izturēt vispār bez, taču drošības pēc tomēr pirms kādām pāris nedēļām biju bijusi slimnīcā pie anestezeologa uz konsultāciju, lai sagatavo papīrus, ja dzemdībās kādas situācijas dēļ tomēr vajag un lai nav aizkavēšanās.

Nu, ap septiņiem, tā kā dzemdību zāle bija brīva, man paziņoja, ka nu ir veseli 7 cm, varam iet "gaidīt tālāk" tur :D

Vismaz padomājuši par izklaidi! :)

Istabiņā varēju kontrakciju laikā atslābināties tik guļot uz sāna un spilvenu apķerot, diemžēl zālē man to vairs neizdevās darīt, jo bija katetrs rokā iestādīts. Tad nu visādi izmēģinot, tikām līdz dancošanas pozīcijai un beigās jau turējos ar nagiem dzemdību krēsla kājās (baigā joga :D) un šūpojos ceļos, jo negribējās vīram nodarīt pāri. Atceros, ka mati man bija pilnīgā miskastē un tas mani tracināja :D Es taču tovakar tos biju izmazgājusi, lai vismaz smukāk izskatās. Arī no rīta paspēju uzkrāsoties. Nu, pa fikso. Lai bebis nenobīstas :D

Ap vakaru teicu vīram - nu man vairs nav spēka, tiešām vajag to analgēziju. (jā, es teicu, nekliedzu, ticiet vai nē. Vispār vīrs mani uzlielīja, ka neesot kliegusi kā citas. Pēc manām vakara dzemdībām uz rīta pusi baigo spiedzēju ieveda :D Pabrīnijos, nu kā tā var :D :D)

Nu labi! Daktere aizgāja pēc anestezeologa. Krietns laiks pagāja un es nobesījos, nu kāpēc neviens no medicīnas personāla man nav klāt un nenorīko, ko darīt?? :D Vismaz vīrs bija klāt, lai palīdzētu instruēt, kā elpot caur sāpēm, jo tiešām tas ir vienīgais, kas palīdzēja pret to kliegšanu tajā brīdī.

Daktere atnāca un pateica- zini, nebūs Tev anestēzijas. Lai neapstādina procesu.

Tad es sevī nolamājos trīsstāvīgiem vārdiem un ķēros pie krēsla, jo nāca kontrakcija. Tajā brīdī patiešām varēju just bērnu iegrozamies un pateicu - man IR jāspiež, jo bērns jau nāk ārā!

Man atvērums bija 8 cm un vecmāte lika uz gultas nogulties. Neesot vēl gatava. Pēc tam ballītei pievienojās daktere, arī pačakarējās par manām ne tik privātajām ķermeņa daļām (kas vispār ir ekshibicionisms šajā brīdī??) un pateica - bēbis jau ir patiešām zemu, vispār varētu jau mēģināt.

Labi, pa visiem mani dabūja uz dzemdību krēslu (kas vispār to ir izgudrojis? Nu ne jau sieviete. Nākošreiz, ja palaimēsies, dzemdēšu mājās uz ceļiem, pf)

Un tad bija jāsāk nodarboties ar jogu, jo tak pilns atvērums man nebija, bet čalim mati jau bija ārā.

Nezinu, kur daktere bija, ka ļāva man vīram to skatu redzēt, bet viņš, ou, viņš bija iekšā ar koncentrēšanos par visiem 100%.

Ir pagājis mēnesis un laulības šķiršana nav iesniegta. Ja? Viss labi.

Nu tad lika man spiest. Jūs zināt, kā liek spiest? Kā kakājot!

Nu nezinu, ar kuru vietu citi kakā, bet šitais galīgi nebija tas veids, kā jākakā. Diezgan konkrēti. Tam vispār nebija nekāda sakara.

Būšu atklāta, vismaz reizi man izdevās vecmāti apčurāt, jo kontrakcijas procesam vīrs man regulāri deva padzerties. Jo tā elpošana traki izsausina muti. Tur nekāds lūpu balzāms nepalīdzēs.

Kad vecmāte izvilka medžik krēmu "medicīniskais lubrikants", pavilka man to vietu, kur parasti "50 shades of grey" fanes gurķi tik var iebāzt līdz pat vietai, ar kuru strādā tikai tur, kur pat princeses ar kājām iet, un iebāza roku pa slidkalniņu uz augšu tā, ka maz neliekas un tad lika spiest, tad palika jautri.

Nabaga bērns, nodomāja, laikam arī nomocīts tāpat kā es.

Tajā mirklī bija doma, es tak nemāku dzemdēt! Ja vēl arvien, jau kādu laiku spiežot un spiežot, bērns tik slidinājās augšā - lejā. Cauri netika!

Nu tad tā roka palīdzēja. Pie viena spiediena jutu, ka man lejā ir vienkārši noberzta piere pret tikpat noberzto vagīnu. Nu piedodiet. Tas ir tas vistrakākais brīdis.

Spiedu vēl pāris reizes, bet varēju tikai "izbaudīt" to fenomenu, ko sauc par "uguns riņķi", jo tajā brīdī likās - viss, tur ir bijusi galva, ko reproduktīvi sieviete vēl vispār spēj piedāvāt pēc tam? :D :D
Jēzup....

Pēc dažām vecmātes piezīmēm "nu kurš tā spiež, spied dusmīgāk", es vienkārši nobesījos VĒL vairāk un domāju tikai par vecmāti. Hei! Un vīrs jau priecīgs- galva ir ārā!

Pēc tam ķermenītis iznāca laukā ka prieks, un jāsaka, tas brīdis, kad no tevis burtiski izslīd cilvēka rumpis, ir pat patīkami. Nu, neseksīgā veidā :D :D Vismaz tas bija tas patīkamākais brīdis visu dzemdību laikā.

Pēc tam mazulim deva "tēva" brīdi, mazliet ļāva apmīļot, bet ātri vien jau vesela brigāde (prieks, kur tu rodies) māsiņu un dakterīšu ņēmās ap mazuli tīrīt un mērīt. Nu, no manis iznāca vēl aptuveni kilograms kaut kā, kas parasti ir gaļas veikalu vitrīnās. Par placentu to sauc.

Mazajam bija satūkusi galviņa, uz divām stundām, kamēr es pati atkopos dzemdību zālē, mazajam lika kompresīšu cepurīti.

Mazais bija pilnīgi normāls bēbis. Ne tur kaut kas sačervelējies vai zils. Normāls. Bēbis.

Es vīram pateicu - davai, nākošos tomēr adoptēsim.

Pēc 2 stundām mums bija episks randiņš.

Pat jāiet nebija . Aizveda mani un pa taisno uz gultu. Hehe, veiksmīgs dienas nobeigums, nodomāju :)

Piedzima mazulis pusastoņos, ap desmitiem bijām jau visi trīs kopā un konsultante man palīdzēja, pirmo reizi bērniņu barojot un kopjot, visu paskaidroja. Nu man bija laime, jo čalis piezīdās ne pa jokam.

Nu, pirmajā reizē nodomāju - ou, šis ir tiešām dīvaini.

Bet dīvaini labi. Jo tas mazais cilvēciņš, tas paranormālais brīnums, jo,burtiski, tas ir tas vislabākais, kas no tevis vispār spēj sanākt - ir pilnībā atkarīgs no tevis.

Nolikām čučēt un pa nakti ballējāmies augšā, jo mazais diezgan bieži bija jāēdina. Nu tā aizgāja jau nākamā diena bez miega. Aizčāpoju līdz vannas istabai, paskatījos spogulī, uzliku meikapu un sāku jaunu dienu.

Viss likās tik sasodīti skaisti. Tikai ar ekstra dizaineru somām zem acīm. Pievienotā vērtība, hehe.

Aizvakar nosvinējām mēnesīti.

Visas sāpes ir aizmirsušās jau kopš otrās dienas. Visas tās pūles un sāpes ir pilnīgs fufelis, jo tas,kas sanāk, vienkārši mirdz, pat ja apkārt būtu pilnīga mēslu bedre. Bērni ir visforšākais pasākums uz planētas. Tam bērnam tu būsi the most amazins person in the universe (visfantastiskākais cilvēks kosmosā) (episkā balsī) un visu viņš izzinās un atklās caur tevi. Cik fascionējoši tas ir?

Tas nozīmē, ka veselu mēnesi neesmu neko rakstījusi.

Nu tad lūk, jums, viens trekns, trekns raksts!

Priekā!

 

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
ofelija 22. septembris 2017 07:08 Shalako

Es piekriitu!!!Peec dzemdibaam jau viss aizmirstaas loti aatri-es piemeeram ,atceros tikai to,ka bija gruuti un bija jaagul neiespeejamaa pozaa vairaakas stundas!Bet nu mans beebis jau liels-man var piedot,ka neatceros:D

ofelija 22. septembris 2017 07:06

Apsveicu ar mammas statusu!Tas ir liels darbs -buut mammai!:)

Shalako 22. septembris 2017 00:13

Tā tik ir māksla visu to psniegt ar tādu humora devu :D
AJ, kā apsveicu!!!! (inlove)(party)(hug)(F)(F)(F)

mazaa raganina 21. septembris 2017 20:05

(hi)Kolosāli un patiesi uzrakstīts!Milzonīgs apsveiciens Jums visiem trim!

Kerstyna 21. septembris 2017 19:09

Super :) Apsveicu :) Būtu dīvaini, ja Tavs radīšanas stāsts nebūtu uzdrukāts absolūtā Hiperkerisma garā :)
Apsveicu ar pacelšanos citā sociuma levelā - Tu esi MAMMA :)
Un sveiciens jaunietim - viņa pirmajā jubilejā :) (F)

LosOjosVerdes 21. septembris 2017 16:43

Cik jaukas ziņas! No sirds apsveicu ar lielā mazā vīriņa dzimšanu!! Un stāstiņš tik detaļām pilns, tik Tavā stilā:)) Vajadzěja gan augšā kādu brīdinăjumu jutīgākām dvěselěm:D

Ciao 21. septembris 2017 16:25

Sveicieni, lai braši aug :)

nosiguldas 21. septembris 2017 13:48

(Y)(F)(F)(F)(F)(F)

thezeezee 21. septembris 2017 13:46

Mīļš sveiciens ar skaisto notikumu un satikšanos :)! (F)(F)(F)

pece 21. septembris 2017 12:54

Apsveicu! (F)(F)(F)(F)(F)(F)
Gan jau vēl kādu pārīti pašu bērnu un tad var kādu vēl adoptēt :)

Linduchy 21. septembris 2017 12:39

Visvairāk prātā aizķērās frāze vīram par nākamo bērnu adoptēšanu :D (Y)

Paldies, ka dalījies :) Apsveicu ar ģimenes pieaugumu. Veselību un izturību! (F)(F)(F)