Manas dzīves mīlestības varavīksne- zilā (dvēseles mīlestība)

nosiguldas
nosiguldas 9. septembris 2011 14:00
1213

Zilā ir ilgu un dvēseles ligojuma krāsa. Tā saistīta arī ar maniem nepiepildītiem sapņiem un ilgām. Cilvēks, par kuru rakstīšu, vairs nav starp mums, savos nepilnos 25 gados viņš sasniedza piepildījumu šajā saulē un tagad ir kaut kur tur, kur spīd zvaigznes. Es bieži atceros viņu, kaut laiks, ko pazinu šo cilvēku bija pavisam īss, atmiņas glabāju sevī kā ko ļoti dārgu.

 

 

Beidzot ir pienācis šis vakars, meitene stāvot pie loga, klusui pie sevis noteica. Es varu un man viss izdosies. Ja es dejoju ar kruķiem, tad tagad tas nebūs grūti. Deju zālē nebija daudz cilvēku, viņa apsēdās zāles malā un klausoties mūziķu likās kājas pašas dejo. Kaut nu mani  kāds uzlūgtu, vienalga kas, lūdzu , lūdzu, lūdzu.

 

Vai Jūs drīkst, viņš smaidīja un galanti pamāja ar galvu. Viņa atsmaidīja un nu jau viņi griezās dejā. Es Jūs zinu, esmu redzējis, kā Jūs stāgājat ar mazu puisīti, man blakus dzīvo paziņas. Viņa šausmās ieskatījās viņa acīs, tātad viņš zin, ka esmu krople un kliboju, deju solis sāka jukt un kājas pīties. Viņš tikai smaidīja, stingrāk pievilka sev klāt, kājās atrāvās no zemes un viņi griezās dejā.

 

Viņš domāja tāpat kā viņa, tikai nebaidījās par to runāt skaļi, viņu izbrīnīja tas kā viņš skatās, acīs bija redzamas skumjas, bet pats ar savu dzīvesprieku aizrāvu visus , kas bija viņam apkārt. Kur tu steidzies, viņa jautāja, es dzīvoju, gribu paspēt visu, lai ja rīt jānomirst, nebūtu jānožēlo tas, ka neesi ko paspējis. Šos vārdus viņa saprata vēlāk, tie palika iekalti viņas sirdī un kalpoja kā moto tālākā dzīvē.  Viņa apbrīnoja viņa dzīvesprieku un zinātkāri, likās viņš dzer dzīvi ar lieliem malkiem.  Viņa zināja, ka ja dvēsele sastāv no divām pusītēm, tad tā ir viņas otrā pusīte, viņs saprata viņu, prata nolasīt viņas domas, viņai likās, ka arī viņa par viņu zin visu. Bet.............'

 

Kapēc viņs man to neteica, kapāc, asaras un aizvainojums, neizsakāmas skumjas viņu pārņēma, kad viņa izgāja uz ielas.

 

Tā bija pēdējā reize, kad viņa viņu redzēja smaidam. Kapēc, kapēc un  viņš atbildēja, es gribēju, lai Jūs priecājaties kopā ar mani to laiku, kas man palicis, ko tas dotu, ja Jūs zinātu, ka es aizeju. Es negribu, lai mani žēlo, man bija iespēja, es to izmantoju un tagad visas šīs sajūtas paņemšu līdz.

 

Tā bija saulaina diena, kapsētā valdīja klusums, nebija dzirdamas vaimanas, tikai klusi šalca koki, visi draugi bija atnākuši viņu pavadīt. Viņa stāvēja kā pārakmeņojusies.Kapēc dievs tu paņem jaunus cilvēkus, vai tiešām nav citu to, kam laiks aiziet viņa jautāja. Iekšējā bals viņai atbildēja, es nekur neesmu aizgājis, tā otrā pusīte paliek pie tevis, tā dos tev spēku grūtos brīžos, atmiņas par mani palīdzēs iet uz priekšu un neskatīties atpakaļ.

 

Atceries, mīli katru dienu, kuru esi šeit, dzīve ir tik īsa.

 

 Autors: Krekeris Zilas rozes

Autors neiebilst, ja viņa publicētais materiāls portālā Sieviešu Klubs, bez iepriekšējas saskaņošanas ,tiek ievietots citos informācijas avotos ar hipersaiti uz viņa oriģinālo materiālu.
Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies