Manas dzīves mīlestības varavīksne- dzeltenā (aizmirsties un atdot sevi visu)

nosiguldas
nosiguldas 12. septembris 2011 10:05
570

Sākumā tā bija tikai spēle, gribējās saprast, kas viņš  ir . Vai patiesi nopietnais skatiens un nesatricināmā būtība ir tik nepieejama.

 

 

Viņa kāpa lejā pa trepēm, kad saskrējās ar viņu. Vai priekšniekam nav laiks mājās, viņa nosmējās. Viņš nopietni atbildēja, ka gribētos, bet padotie nepilda savus funkcionālos pienākumus. Viņa turpināja iesākto ceļu un nīgri pie sevis nodomāja, guļ viņs arī ar fukcionālajiem pienākumiem.

 

Tā bija viņas dzimšanas diena, meitenes jau iesilušas, nolēma pajokot uņ viņa piezvanīja viņam un uzlūdza uz svinībām. Atnāks, neatnāks, gandrīz vai derības. Un viņš atnāca. Viņi dejoja visu vakaru, tad tumšs kabinets un kaislīga tuvība, liekas tā tas varētu arī beigties.

 

Viņš atbrauca pie viņas uz mājām, bija jauks vakars, viņa daudz smējās un viņi izšķīrās īsi pirms pusnakts. Viņa atgriezās un vējam aizverot durvis viņa satrūkās _Esmu iekritusu_, vai tiešām esmu iemīlējusies. Nē, tas nedrīkst notikst, viņš ir auksts kā gliemezis, augstprātīgs un bailīgs, viņam nebūs vajadzīgi sveši bērni. Domas šaudījās pa galvu, ar prātu bija skaidrs, noteikti nē, bet sirds izlēma savādāk.

 

Tā bija mīlestība, kas dzirksteļoja kā ugunskurs, dzeltenās dzirksteles bija skaistas un dedzinošas. Tas bija tauriņa lidojums uz uguni, jau iepriekš zinot, ka viņš sadeks. Viņa gribēja, lai viss būtu ideāli un mācīja sevi mīlēt, Tie bija divi pasakaini gadi, protams viņa apzinājās, kad agri vai vēlu tas beigsies, bet par to negribējās domāt.

 

Viņu attiecības sadedzināja nodevība. Viņa zināja, ka vienīgais, kas no viņu mīlestības ir palicis ir mazulis, un pēdējā nakts, pēc kuras iestāsies tukšums. Viņa stāvēja pie loga un skatījās uz pilsētas jumtiem, ar rokām mēģināja sajust mazuli, kas vēl bija viņā, Sāpes bija tik stipras, ka no rīta atverot palātas durvis, viņa pajautāja pirmajai dakterei, cik ilgs laiks vēl palicis, pēc apskates viņa noteica, nu jau tūlīt viss beigsies.

 

Draudzene teica, lai viņa neskatās uz to pusi, tik maziņi piedzimst miruši, bet viņa šņukstēja un vedot no zāles viņa pagrieza galvu, Daktere saņēma viņas roku un klusi noteica"tagad meitiņ, tu vari kliegt_ un izgāja.Un viņa kliedza, līdz ieslīga nemaņā. Pēcpusdienā palātā ienāca māsiņa un jautāja, vai viņa vēlās redzēt meitiņu, viņa klusējot gāja līdz. Viņa nevarēja pateikt, nē negribu, jo zinu, ka viņa nomirs. Viņām bija pavisam īss brīdis atvadām, viņa uzlika roku uz stikla vāciņa, bet mazā nopūtās, it kā gaidīja viņu, lai atvadītos. 

 

Viņa ilgi domāja, kamēr pacēla klausuli un piezvanīja viņam, tev piedzima meitiņa, viņa ir mirusi, klausulē atskanēja auksta bals- zini mani tas neinteresē. Viņai nesāpēja, iespējams, tie bija vārdi, kas bija vajadzīgi, lai visam pieliktu punktu. Viņai bija auksti, likās, ka sirds sasalusi, viņa neko nejuta, likās, ka zeme zem kājām  pazūd un celties vairs nav spēka. 

 


TU ARĪ VĒLIES PADALĪTIES SAVĀ MĪLESTĪBAS STĀSTĀ? PIEDALIES SIEVIEŠU KLUBA BLOGU KONKURSĀ: KĀDS IR TAVS MĪLESTĪBAS STĀSTS? VAIRĀK PAR KONKURSU LASI ŠEIT>>

Autors neiebilst, ja viņa publicētais materiāls portālā Sieviešu Klubs, bez iepriekšējas saskaņošanas ,tiek ievietots citos informācijas avotos ar hipersaiti uz viņa oriģinālo materiālu.
Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies