Mana vientuļā sala

Ardlem
Ardlem 11. janvāris 2016 08:34
2178

Nu jau kādu brīdi biju piefiksējusi, ka manā vientuļajā salā nekas nenotiek tā, kā gribētos. Te palmas par retu, te lagūnā ūdens par karstu un mutuļo, te uzrodas kaut kādi imigranti, kas iekārtojas uz dzīvi tieši manā zaru būdā un man pašai tur vairs nepaliek vietas....

Kādā jaukā rītā nolēmu parunāties ar šiem imigrantiem, kas uzradušies no nekurienes, un izpētīt tos sīkāk – kas tie par zvēriem, ko tie ēd, kur ziemo?

-                      Kas tu esi, no kurienes esi ieradies? – jautāju kādam košam un nejēdzīgi skaļi ķērcošam putnam.

-                      Kā, vai tad tu mani nepazīsti? Es esmu tavs labākais draugs – besītis! – putns atķērca tik skaļi, ka mazliet aizkrita ciet ausis.  Kamēr, lēkājot uz vienas kājas un pīkojoties par skaļo putnu, centos atgūt dzirdi, putns jau bija iemeties visaugstākajā palmā un ar knābi trauca zemē kokosriekstus. Tie krita zemē ar tādu būkšķi, ka manas smadzenes atteicās uztvert informāciju un aizgāja atvaļinājumā.

-                      Ko tu te dari? – piesardzīgi vaicāju kādam zvērēnam, kurš savā nodabā rušinājās būdas vidū, cenšoties ielīst zemē. No zvērēna redzams bija vairs tikai viņa noplukusī tievā aste un ik pa laikam mazliet no izdēdējušās muguras daļas.  Zvērēns nereaģēja un es piesardzīgi viņam piebikstīju:

-                      Aū, tu esi dzīvs?

-                      Nēeeeē! – zvērēns strauji apsitās apkārt savai asij un nu man pretī raudzījās divas izbiedētas ačeles.  – Tavs izmisums es esmu – viņš nočukstēja un pēkšņi sāka tik nevaldāmi raudāt, ka šķita, ka sācies ir musonu lietus. Glābjoties no samirkšanas, devos uz jūras krastu, cerībā mazliet atgūt elpu un skaidro saprātu, bet tur!...

Visa pludmale vilinoši laistījās dažnedažādās krāsās, nosēta ar neskaitāmām jūras zvaigznēm, kas tā vien vilināja tām pieskarties un tās salasīt. Uzmanīgi centos kādu no tām pacelt, lai aplūkotu tuvāk, bet atrāvos, sajūtot asu dzelksni ieduramies savā rokā.

-                      Kas tas tāds? – noelsos, auklējot sāpošo roku.

-                      Mēs esam Tanatus – tava nāves dziņa – jūras zvaigznes čukstēja tik aicinoši, ka gribējās nokļūt tām aizvien tuvāk un tuvāk.... Kā apmāta lēnām devos uz jūras pusi, ignorējot tās zvaigznes, kuras sašķīda zem manām kājām, un nejūtot sāpīgos dzelkšņus savās pēdās...

-                      Tu dulla esi, vai!? – no apmātības miglas mani izrāva kāda sīka balss. Pagriezos un redzēju, kā maza meitenīte mani vēro.

-                      Kas tu esi? – mulsi un gandrīz nedzirdami vaicāju.

-                      Tava vēlme dzīvot! – meitenīte tik pat klusi atčukstēja  un sniedza man pretī savas mazās rociņas, kurās bija saulīte – neliels mirdzošs jāņtārpiņš.

-          Ņem! Tā būs tava cerība – meitenīte teica un tad saudzīgi ielika jāņtārpiņu manā saujā.

Un tad mēs abas devāmies izmēst manu būdu un manu vientuļo salu no nelūgtajiem viesiem. 

 

Foto no interneta resursiem.

Janvāra blogu konkurss

20151008140647-14371.jpg

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
Ardlem 11. janvāris 2016 20:59 VIT@

mazliet mistiski bija tas, ka šis stāstiņš man gluži izspruka no pirkstu galiem un es knapi paspēju tikt līdzi, lai to nodrukātu. sākotnējā iecere bija pavisam savādāka - diametrāli pretēja.
un pēc tam, kad stāstiņš satikās ar saviem lasītājiem /arī draugiem.lv vietnē/, man divi no viņiem zvanīja un teica, ka es perfekti esot uzrakstījusi arī viņu pēdējā laika sajūtas... sakritība? ...

Ciao 11. janvāris 2016 20:45

Ļoti smeldzīgi

Ardlem 11. janvāris 2016 14:19 Catwoman

lai top! :)

Linduchy 11. janvāris 2016 09:27

(hug) Lai mazā cerības saulīte neapdziest tavās rokās!