Mana vientuļā sala 2

Ardlem
Ardlem 15. janvāris 2016 19:07
1787

Manā vientuļajā salā jau kādu laiku lija musonu lieti. Dienas kļuva slapjas un pelēkas un tik vienādas, ka lēnām pazuda viss dzīvotprieks. Arī jāņtārpiņš, kurš dzīvoja manā zaru būdā, aizvien biežāk izslēdza savu lukturīti, līdz pienāca diena, kad viņš to vairs vispār neaizdedza. No sākuma man pietrūka jāņtārpiņa gaismiņas, bet pēc tam arī tas kļuva vienaldzīgs. Dienas es pavadīju saritinājusies zem savas siltās dūnu segas, pārsvarā guļot, un naktis arī – zem dūnu segas, bet stingi blenžot zaru būdas jumta caurumos, cerībā saskatīt zvaigznes… Kādā rītā es pamodos ar sajūtu, ka visi mani locekļi ir sastinguši, uz krūtīm bija uzgūlies milzīgs smagums un elpu arī knapi varēju ievilkt. Kas tas tāds? – es nesapratu. Mazliet pacēlu galvu un redzēju, ka man apkārt un uz krūtīm saritinājies guļ pitons. Tas bija skaists pitons – pelēcīgi zaļā krāsā ar brūnu lāsojumu, un tik dziļām acīm, ka gandrīz vai noslīku tajās raugoties. - Šššš – šņāca pitons, - ir taču tik labi, vai ne? – viņš slinki noslīdēja no manām krūtīm un sāka vīties ap manu augumu vēlreiz. - Kas Tu esi? – es izbijos. Manas pūles izrauties no pitona skāvieniem bija veltas – viņš bija spēcīgāks par mani, un pitons turpināja mani ietīt savās skavās, laiski čukstot: - Apnicība es esmu, Apnicība… - pitona gredzeni sažņaudzās ap mani aizvien ciešāk. Es laiski tam ļāvos un aizvien lielāks gurdenums pārņēma manu ķermeni. Bija sajūta, ka tieku ietīta mīkstā segā un aijāta, aijāta, aijāta… Te no mana pēļa apakšas izskrēja sīka pelīte un sāka drudžaini mētāties pa manu būdu. - Ko darīt? Ko darīt? KO DARĪT? – pelīte saraustīti pīkstēja un joņoja tik strauji, ka mans skats tai knapi spēja izsekot. Kad pelīte tuvojās manam pēlim, lēni pastiepu savu roku tās ceļā. Pelīte pārkrita pār to un ieraudzīja mani. - Ai! Es taču zināju, ka tā būs! – viņa satraukti skrēja augšup pa manu roku. - Stop! – es iesaucos, - kas būs? Kas jādara? – manī uzmodās ziņkāre. - Jādara, jādara, jādara… - pelīte drudžaini elpoja, cenšoties saprast, kur ir nokļuvusi. – Es nezinu, kas jādara! Es esmu Panika un es nezinu, kas ir jādara! – viņa iekliedzās. - Ak, jā, Panika… - nočukstēja pitons, tuvojoties pelītei, - es Tevi labi pazīstu, Tu vienmēr uzrodies mirkli pirms es esmu uzvarējis, - pitona acis hipnotizēja pelīti. - Šššš….. nomierinies… Tev nemaz nesāpēs… - vēl mazliet pielīdis tuvāk pelītei, pitons jau grasījās viņu aprīt, bet tad pavērās manas būdas aizslietnis un būdā iesteidzās maza meitenīte. - Skaties, ko es Tev atnesu! – nozvanīja dzidra balstiņa un meitenīte pastiepa man pretī maisiņu, kurā kaut kas bija iekšā. Tad meitenīte pamanīja pitonu un panikā sastingušo pelīti. - Labi gan, ka es paspēju! – viņa nočukstēja un maigi vija nost pitonu no mana ķermeņa. – Te Tev nav jābūt. Tava vide ir ārpus būdas, - viņa izraidīja pitonu laukā. Pēc tam meitenīte atvēra maisiņu un manās saujās iebira daži fantastiski skaisti rozā kristāli. - Tās ir Mīlestības dāvanas, - meitenīte skaidroja. – Šorīt salasīju pie lielā ūdenskrituma, un uzreiz iedomājos, ka Tev arī ir vajadzīga Mīlestība. Paskaties, kā tie zaigo! Tiešām! Kristālu rozā krāsa bija kā gaismas pielieta un tā mainījās no viena toņa uz citu. Es apburta lūkojos uz kristāliem un uzsūcu to gaismu sevī. Šķita, ka tieši šie rozā kvarca kristāli ir tas, ko es visu laiku esmu gaidījusi un nevarējusi atrast. Varbūt meklēju nepareizā vietā? - Paldies! - pateicos meitenītei par dāvanu un noslēpu kristālus pie savas sirds, tad pamanīju, ka jāņtārpiņš atkal ir aizdedzis savu lukturīti. Manu vientuļo salu apspīdēja spoži saules stari, musonu lieti bija beigušies.

 

foto no interneta dzīlēm.

Janvāra blogu konkurss

20151008140647-14371.jpg

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
Ardlem 16. janvāris 2016 19:37 VesmaSk

šis ir īpašs jāņtārpiņš. skatīt pirmo vientuļās salas daļu.
un pitons ieradās pēc kāda komenta par pirmo salas daļu, kad man ierosināja Besīti nosaukt par Apnicību.... kas man galīgi nelikās kopā, jo tie ir divi dažādi emocionālie stāvokļi.
jā, iespējams, ka pitons atgādina ko citu, kad Tu tā saki, sāku pamanīt, bet - šis ir mans pitons, kurš ieradās neatkarīgi no citu autoru personāžiem, un emocijas mēdz uzvesties līdzīgi, līdz ar to izpausmes arī var būt līdzīgas.

VesmaSk 16. janvāris 2016 12:09

Šoreiz pakritizēšu. Man neiet kopā zaru būda ar dūnu segu. Nu nekādi. Tāpat jāņtārpiņš ar saules stariem.ROFL Jo jāņtārpiņi spīdina savus "lukturīšus" tikai naktīs. Bet tā epizode ar pitonu ļoti atgādināja jau kaut ko tepat SK lasītu....

Marta Marta 15. janvāris 2016 22:42

Izdomāt tas ir viens, bet jāmāk arī pierakstīt :)

Ardlem 15. janvāris 2016 22:29 Ardlem

reizēm tie stāsti arī paši atnāk, atliek tikai pierakstīt :)

Ardlem 15. janvāris 2016 22:28 Marta Marta

mazliet lasu, jā.
pamatā jau tas ir laikam dabas dots talants, jo man, cik es sevi atceros, jau kopš agras bērnības ir paticis izdomāt stāstus.

Marta Marta 15. janvāris 2016 21:58

Tu laikam lasi daudz grāmatas, ka spēj tik krāšņi izteikties (L)