Mana teorija par Likteni

pece
pece 7. oktobris 2010 00:06
612

Tā runā, ka Liktenis ir un no tā nekur neaizmukt, bet šķita, ka tas nav pareizi. Kā tas var būt, ka man nav nekādas izvēles? Tad kāda vispār jēga dzīvot?


 

Tad nu pamazām, sagrābstot no visa kā pa mazumiņam, uzbūvēju savu teoriju priekš sevis pašas.

 

 

Viens ir tā kā vairāk vai mazāk neapstrīdams fakts – piedzimstam mēs katrs noteiktā vietā un laikā uz šīs zemeslodes (ģeogrāfiski) un konkrētiem vecākiem (precētiem, neprecētiem, pie noteikta sabiedrības slāņa piederošiem un taml.). Vispār jau mēdz teikt, ka mēs paši izvēlamies savus vecākus atkarībā no mums dotā uzdevuma, kurš zemes virsū būs jāizpilda, tomēr es sliecos domāt, ka vismaz ar manu šīsdzīves prātu tam tomēr būs maz sakara un šo izvēli esmu atstājusi Likteņa ziņā.

 

 

Tātad mums tiek dots noteikts sākuma kapitāls, kas ietver: ģimeni visplašākajā nozīmē – vecākus, māsas, brāļus, vecvecākus, radus un iesākumā vecāku draugus, kā arī ģeogrāfisku atrašanās vietu, t.sk. konkrētu mājvietu ar konkrētiem sadzīves apstākļiem un zināmā mērā vietu sabiedrībā noteiktā slānī un noteiktu materiālo iespēju bāzi.

 

 

Iesākumā mūsu iespējas ietekmēt mūsu likteni ir salīdzinoši nelielas, jo mēs atrodamies lielā vecāku un apkārtējo dzīves pārliecības, vērtību un kritēriju ietekmē un mēs to pieņemam kā pašsaprotamu, jo sākotnējo dzīves uztveri un lietu kārtību mums iemāca tuvākie cilvēki pēc savas saprašanas un tā kā mums nav ar ko salīdzināt, mēs to pieņemam kā pašsaprotamu.

 

 

Maz pamazām paveras apvāršņi – mēs iepazīstam pasauli, nonākam jaunās vietās, iepazīstam daudz jaunu lietu, situāciju un cilvēku. Sākot ar rotaļbiedru smilšu kastē. Pamazām veidojam savu pasaules lietu kārtību un uzskatu par to, formulējam attieksmi, vairāk gan tas notiek neapzināti. Pirmie paša izvēlēti draugi bērnu dārzā, skolā, apkārtnē. Aizvien jaunas situācijas, aizvien lielāka saskarsme ar citādākiem uzskatiem par lietu kārtību uz zemes. Pamazām vecāku ietekme mūsu dzīvē mazinās, proporcionāli jaunajai pieredzei. Ja ko nejaucu, tad astrologi bija tie, kuri uzskata, ka cilvēks līdz 36 gadu vecumam, zināmā mērā dzīvo vecāku un savu tuvāko diezgan lielā ietekmē. Un ja tā padomā, var jau pastrīdēties par konkrētu vecumu (man gribētos teikt, ka tas notiek ātrāk), bet jebkurā gadījumā pienāk brīdis, kad esam izauguši, gan fiziski, gan morāli, pamazām kļūstam pilnīgi lemtspējīgi par savu dzīvi un esam pilnīgi noteicēji pār to.

 

 

Katra diena mums nes jaunu pieredzi un jaunas iespējas, ko un cik daudz no tā izmantojam, ir katra mūsu pašu ziņā. Bet no tā būs atkarīgs, uz kuru pusi aizdosimies savā dzīvē un cik tā būs veiksmīga vai neveiksmīga.

 

Vizuāli tas izskatītos tā – ņemu baltu lapu, vidū uzzīmēju punktiņu, kas esmu es, apkārt tāds mazs mākonis, kurā ir vecāki un pārējie no ģimenes, apkārt šim mākonim, nāk nākamais – bērnudārza biedri un audzinātājas, skolas biedri, skolotāji un draugi no sētas, radi un radu bērni, vecāku draugi un draugu bērni, nejauši satikti cilvēki, ar kuriem ir bijis kontakts un attiecības, grāmatas, TV, internets, prese, reklāmas stabi un citi informācijas avoti un taml. à katrs no tiem būvē manu dzīves pārliecību un bāzi uz kuras balstoties es dzīvē pieņemšu lēmumus jebkurā situācijā. Un katrs kontakts mani pavirza noteiktā virzienā uz priekšu – uz augšu, uz leju, pa labi, pa kreisi un taml. Katra izvēle ir solis pretī dzīves piepildījumam, tikai līdz galam nav skaidrs, kas mani sagaida nākamajā pagriezienā un nākamajās krustcelēs, jo mana dzīve nerit tukšā vietā, tā pārklājas ar citu cilvēku dzīvēm un notikumiem.

 

 

Izdarot izvēles, mēs virzāmies uz priekšu – viens ceļš vedīs kļūt par mājsaimnieci, cits par labu darbinieci, cits par karjeras sievieti, un kāds no šiem ceļiem vedīs pie ģimenes, cits pie vientulības.

 

 

Mūsu sasniegumi un piepildījums dzīvē ir tieši atkarīgi no mūsu pašu izdarītajām izvēlēm un rīcībām.

 

Vēl viena lieta, kas ir nolikta no augšas, manuprāt, ir dzīves izbeigšanās vai nāve. Bet ne tā, ka xx stundā ir jāiet bojā aiz vecuma, katastrofā vai jānoslīkst, bet gan tādējādi, ka katra mūsu izvēle un rīcība tuvina mūs šai robežai, tikai viena rīcība ātrāk, cita vēlāk, kā arī savā ziņā mūsu rīcība nosaka to, kāda būs mūža nogale, kāda būs veselība un taml.

 

Autors neiebilst, ja viņa publicētais materiāls portālā Sieviešu Klubs, bez iepriekšējas saskaņošanas ,tiek ievietots citos informācijas avotos ar hipersaiti uz viņa oriģinālo materiālu.
Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
rudace 11. oktobris 2010 16:16

reiz jau kādā no diskusijām "pacēlās" jautājums, kas izvēlas piedzimšanas apstākļus - cilvēks ar savu brīvo gribu vai to nosaka Karmas valdnieki.
dažas izvēlējās pirmo variantu, mans bija otrais.

Vakar, meklējot grāmatu "Austrumu kosmiskās leģendas" kolēģei, 84.lpp. rakstā "Karmas radīšanas ceļi'" lasu:
"Tāpēc katrai dvēselei pirms tās iemiesošanās tiek rūpīgi izraudzīti dzīves apstākļi. To dara Karmas Valdoņi - tās neredzamās Saprātīgās Būtnes, kas vada lielo Kosmiskā Taisnīguma Likumu. Logosa Plānā tās darbojas kā karmas sadalītājas....
Ar bezgalīgu līdzcietību un bezrobežīgu gudrību, bet ne par mata tiesu neatkāpjoties no taisnīguma, vienai dvēselei Viņi rada ģēnijam piemērotu ķermeni, bet citai - ķermeni, kas līdzinās baļķim. Un nav Viņu daļa rūpēties par cilvēka laimi vai nelaimi, labo vai ļauno raksturu, Viņu vienīgās rūpes ir pavirzīt cilvēku soli tālāk viņa evolūcijā. ..
Būtībā visas KARMAS SĀKUMS ir cilvēka domās. KARMA RODAS, KĻŪST SMAGĀKA VAI VIEGLĀKA GALVENOKĀRT DOMU REZULTĀTĀ. DOMA IR VISSPĒCĪGĀKAIS KARMAS RADĪŠANAS FAKTORS. TIEŠI MŪSU DOMAS UN IECERES RADA KARMU, BET MŪSU RĪCĪBAI IR OTRŠĶIRĪGA NOZĪME. MOTĪVS IR DAUDZ NOZĪMĪGĀKS NEKĀ RĪCĪBA. TĀPĒC CILVĒKI RADA KARMU AR IEKŠĒJO, NEVIS ĀRĒJO DZĪVI..."