Mana ikrīta sarunu biedrene - kafija!

pece
pece 10. jūlijs 2013 08:53
1495

Ar kafiju man ir ilgtermiņa attiecības, tā teikt kopš bērna kājas.

Bērnībā mūsmājās visi lietoja pašmāju kafiju, darinātu no grauzdētiem miežiem un cigoriņiem. Atceros, kā cigoriņu saknes tika rūpīgi grietzas mazos kubiciņos un žāvēja un grauzdēja cepeškrāsnī. Uz otras plāts liekot miežu graudus. Pa reizei klāt pievienoja grauzdētas zīles, bet par tām vairāk runāja, ka kādreiz tieši ozolzīļu kafiju esot taisījuši. Pēc tam , kad izejvielas sagatavotas, tās tika smalcinātas rokas kafijas dzirnaviņās un šis pienākums sākumā bija ticis vecamtēvam, bet bērniem ļoti patika iet talkā.

Vecmāmiņa ik rītu pasniedza brokastis, kuru neatņemama sastāvdaļa bija šī cigoriņu – miežu kafija – ar savu specifisko rūgtumu – lietojama ar pienu un cukuru. Ja piens un cukurs bij gana daudz, tad garšoja tīri gardi!

Starp citu arī šobrīd pa laikam malkoju kafiju ar bērnības garšu – tagad tādu var nopirkt veikalos – saucas Alīda un tiek ražota tepat Latvijā.

Vēlāk iepazinu cigoriņu kafiju no koncentrāta – izskatījās kā īsts melns piķis , bet šo vismaz varēja izšķīdināt siltā ūdenī un nebija daudz jāpiepūlas vārot. Bet piens un cukurs vēljoprojām bija neatņemams šīs kafijas sabiedrotais.

Tādu piķmelnu koncentrātu var atrast bodes, bet mūsdienu versiju neesmu izmēģinājusi, jo šī man īsti pie dūšas negāja.

Foto klab.lv

Nākamo iepazinu Liepājas šķīstošo kafiju – tā garšoja citādi un rūgtums bij citādāks. Šo pat reizēm varēja iemalkot arī bez piena! Vēlāk parādījās arī citas šķīstošās kafijas.

Iebiezinātais piens ar kafiju bija īpaša ekstra īpašos gadījumos, kādreiz ļoti, ļoti garšoja, bet  tagad tas šķiet pārlieku salds priekš manis.

Īsto pupiņu kafiju iepazinu vēlāk, tā mūsmājās bija tāda kā ekstra, ko lietoja ciemiņreizēs. Tomēr maz pamazām tā ienāca mūsmājās. Tika iepirkts pirmais kafijas automats – tāda metāliska Krūze, kurai iekšā bija siets un augšā stikla izvirzījums.

Kaut kas līdzīgs šai:

Foto: www.220.lv

Tā kā mājās šobrīd vienīgā kafijas dzērāja esmu es, tad speciālas kafijas vārāmās un gatavošanas uzpariktes man nav, dzeru pārlietu krūzītē. Par savējām saucu vidēja grauzdējuma kafijas. Dzeru bez piedevām, jo šobrīd tā garšo vislabāk.

Savukārt aizraucot ciemos uz savu bērnības zemi – pie vecākiem, lietoju kafijas automata vārīto kafiju, bet noteikti ar pienu.

Īpašos gadījumos lietoju kafiju ar putoto pienu – daudz piena un mazliet kafijas!

Biju dzirdējusi, ka kafijas garšā liela nozīme ir ūdenim. Īsti neticēju – nu ūdens kā ūdens, kas tur liels. Tomēr reiz pārliecinājos pati, nopirku savu iecienīto kafijas marku, ko lietoju mājās, uz laukiem un pagatavoju savā iecienītajā manierē un secināju, ka tā pēc garšas būtiski atšķiras. Ja šī paciņa jau nebūtu iesākta mājās, domātu, ka bodē mani kāds piemānījis un iesmērējis ko citu manas mīļās kafijas vietā.

Tik liela kafijas cienītāja, lai izbaudītu civetkaļa radīto –apstrādāto Luwak kafiju, es neesmu. Laikam esmu aizspriedumaina, bet iedomājoties, ka šis kakis kafiju ir apēdis un atlikumu atstājis izkārnījumos, īsti nespēju iztēloties sevi to dzeram.

Foto: bar.lv

Neparastākā baudītā kafija ir burkānu kafija, kas ir lietuviešu senais dzēriens – ar grauzdējuma rūgtumiņu un burkāna saldumiņu.

Foto: spoki.lv

Mana diena sākas ar smaržīgu kafijas tasīti!

Autors neiebilst, ja viņa publicētais materiāls portālā Sieviešu Klubs, bez iepriekšējas saskaņošanas ,tiek ievietots citos informācijas avotos ar hipersaiti uz viņa oriģinālo materiālu.
Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies