Mana dienasgrāmata - Sveicināt vai nesveicināt.

pece
pece 9. septembris 2013 07:00
833

Esmu dzimusi un augusi mazā ciematiņā, kur vismaz attāli viens otru zina pēc ģīmja un līdzības. Tālab , kopš dzimšanas, esmu mācīta sveicināt ikvienu, ko sastotu ceļā.

Dzīvojot pilsētā, visus vairs nepasveicināsi un mute būs sausa, bet pievienotās vērtības nekādas. Mēdzu gan sveicināt arī kaimiņmājas sētnieku, ko satieku bez maz ik rītu, bet pat viņš iesākumā uz mani greizi lūkojās, sveicienu atņemdams.

Nedēļas nogalē, staigājot viena Latvijas purva dabas taku, kas laipām likta, pie sevis filozofēju, no vienas puses pretī nāk svešinieki, no otras, nez kāpēc ir kopības sajūta - sveicināt vai nesveicināt, bij jautājums, ko uzdevu sev. Kamēr es tā domāju un pārdomāju, te viens nāk pretī uz saka- Labdien! Dīvaini, bet sveicinājās uz laipas katrs otrais!

Ko darītu Jūs - sveicinātu vai nesveicinātu?

Autors neiebilst, ja viņa publicētais materiāls portālā Sieviešu Klubs, bez iepriekšējas saskaņošanas ,tiek ievietots citos informācijas avotos ar hipersaiti uz viņa oriģinālo materiālu.
Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
ladyme 9. septembris 2013 12:37

mani ļoti iepriecina, kad bērni sveicina mani, uzreiz tada patīkama sajūta ka jaunā paaudze laipna un skolota aug. (tas protams notiek mazpilsētā :) )

pece 9. septembris 2013 09:58

Sveicienam neatbildēt jau vispār ir nekaunība.....

Kerstyna 9. septembris 2013 08:24

Es vienmēr atbildu sveicieniem, jo mana darba dēļ, mani bieži sveicina cilvēki, kurus es nemaz neatceros. Es vienmēr atbildu sveicieniem, ja mani sveicina bērni. Pati sveicinu tikai tos, ko pazīstu.