Mana dienasgrāmata - Skumjas šobrīd ir bezgalīgas
Apkārt virmo dzīve. Rudens ņēmis savu krāsu paleti un otas, vico pa kokiem un krūmiem, ka skan vien, tos pārvēršot krāsainās kupenās. Putniņi čivina un vītero – nezinu vai apspriež prom braukšanu un siltākām zemēm vai ir ieradušies, lai šeit pārlaistu ziemu.
Uz mani šoruden tas neattiecas. Knapi pamanu šo krāšņumu, tik garām traucoties ar dzīves vilcienu, kas šoreiz traucas milzu ātrumā. Sajūtu pelēku skumju mākoni, jo sauli ir aizsedzis nāves eņģelis, kurš uz zemi lūkojas.
Bērns priecīgs pārrodas no ceļojuma un priecīgs rāda atvesto dāvaniņu krustmātei, es piespiežu meitu cieši klāt, pār maniem vaigiem tek siltas asaras un es tikai čukstus spēju pateikt – Tavai krustmātei aizvedīšu tevis vestās, viņas tik iecienītās lakricas, lai gan zinu, ka viņa tās vairāk nenogaršos. Dienas un stundas šai saulē ir skaitītas …..
Izsaku līdzjūtību, grūtākais laikam ir to pateikt bērnam, paši vēl to varam sagremot...
Ilgi nevarēju saņemties uzrakstīt... Piemeklēt pareizos vārdus... Jūtu līdzi.
Paldies jums par sapratni!
Viss nāk un iet- arī skumjas.....
Viss ir tik realtīvs....
tas ir ļoti smagi, kad nevaram vairs palīdzēt saviem tuvajiem. Turies.