Apkārt virmo dzīve. Rudens ņēmis savu krāsu paleti un otas, vico pa kokiem un krūmiem, ka skan vien, tos pārvēršot krāsainās kupenās. Putniņi čivina un vītero – nezinu vai apspriež prom braukšanu un siltākām zemēm vai ir ieradušies, lai šeit pārlaistu ziemu.

Uz mani šoruden tas neattiecas. Knapi pamanu šo krāšņumu, tik  garām traucoties ar dzīves vilcienu, kas šoreiz traucas milzu ātrumā. Sajūtu pelēku skumju mākoni, jo sauli ir aizsedzis nāves eņģelis, kurš uz zemi lūkojas.

Bērns priecīgs pārrodas no ceļojuma un priecīgs rāda atvesto dāvaniņu krustmātei, es piespiežu meitu cieši klāt, pār maniem vaigiem tek siltas asaras un es tikai čukstus spēju pateikt – Tavai krustmātei aizvedīšu tevis vestās, viņas tik iecienītās lakricas, lai gan zinu, ka viņa tās vairāk nenogaršos. Dienas un stundas šai saulē ir skaitītas …..

Blogo Sieviešu klubā un laimē Sebamed dāvanu komplektu