Mana dienasgrāmata - Neiznieko sev dāvāto laiku.

pece
pece 5. septembris 2013 07:07
989

Ir skaidrs – mūsu laiks vismaz uz šīs planētas vienā piegājienā ir ierobežots – no šūpuļa līdz kapam.  Nē, nē – tas nenozīmē, ka jau šodien, kā dullajai Paulīnei ir jāpasūta zārks un jāpielaiko mirstamkleita! Bet mums tik ļoti patīk kavēties atmiņās un pārdomāt to kā būtu, ja būtu, sapņot par nezināmām tālēm un nepiepildītām lietām, atlikt lietas un attiecību kopšanu uz nenoteiktu laiku, ka brīžiem mēs aizmirstam dzīvot. Dzīvot šodien, šeit un tagad.

Patīk izšķiesties sīkumos, kašķos un nebūtiskās lietās, tā vietā, lai kopā pavadītu laiku ar sev tuvajiem un mīļajiem, novērtētu viens otra sasniegumus un kopā būšanas laiku kaut vienkārši paklusējot.

Tā bieži attiecībās ar vecākiem turam ļaunu prātu par viņu izgājieniem, īgņojamies par mūsu bērnībā piedzīvoto un šobrīd bieži sastopamo nostādni – vis-ir-slikti, tā vietā vajadzētu apliecināt mūsu mīlestību un izmantot viņu zināšanas un pieredzi, ko varam šobrīd iegūt bez maksas un ar prieku, bet vēlāk vienkārši nebūs kam pajautāt. Pagaidām nekas neliecina, ka kļūsim nemirstīgi!

Es mācos dzīvot šodienai un tagadnei, jo zinu – kas bijis – nav maināms, bet kas būs – to rādīs laiks. Un nediskutēju ar cilvēkiem par lietām, par kurām mums ir atšķirīgi viedokļi un neviens nav gatavs piekāpties, jo katram ir tiesības uz savu viedokli. Nav viegli, bet es vēl tikai mācos….

Kā ir ar Jums?

Foto no http://www.iinuu.lv/

Autors neiebilst, ja viņa publicētais materiāls portālā Sieviešu Klubs, bez iepriekšējas saskaņošanas ,tiek ievietots citos informācijas avotos ar hipersaiti uz viņa oriģinālo materiālu.
Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
KRX 5. septembris 2013 11:59

Es varētu šādu atziņu izteikt ikreiz, kad man prasa n-desmito tabulu par kaut kādiem rādītājiem... tikai nezinu, kādas sekas tam būtu :D

Ivetta 5. septembris 2013 11:51 cerite

Pie dabas cilvēks vispār mainās. Kļūst harmoniskāks.

Cerīte 5. septembris 2013 11:47

Es katru vakaru tumsā pasēžu dārzā uz soliņa un skatos kā dārzs sl'\ikst vakarā un sajūtos tik ....īsta un viss ir tik skaists un reāls.

Ivetta 5. septembris 2013 11:43

Bija posms, kad ļoti pārdzīvoju, kad viens no draugiem, kļuva tomēr nedraugs... Tas bija laiks, kad bijām beiguši mācīties profesiju un sākām dzīvot savu dzīvi atsevišķi, ne vairs kojās. Man šīs pārmaiņas, īpaši, kad nestrādāju vairāk Rīgā un sāku dzīvot savā mazpilsētā, bija ļoti mokošas. Gremdējos skolas atmiņās, notikumos, kas smeldza, uzjautrināja, klausījos to mūziku, ko skolā skandējām... Un tad vēl tas, ka viens no draugiem reāli pievīla mūs. Lab, es tā kā to tik ļoti neizjutu, kā pārējie draugi, tādā veidā arī es viņiem liku savā ziņā vilties ka domāju par pievilto draugu... Gāja visādi... Līdz pagāja vairāki gadi, kad visu to pārdzīvoju un iestājās vienkārša dzīves rutīna.

Jāsaka, ka nav viegli dzīvot tā, kā iesaki. Ja nav vēl kāds tāds pats domājošs, tad ir grūti.

vecsprofils 5. septembris 2013 11:40

Taisnība, bieži vien mēs ieciklējamies uz sīkumiem, neredzot, kādas burvīgas lietas notiek apkārt un ar mums. Nepārtraukti kaut ko gaidam, gaidam, svētki paiet, gaidam nākamos, bet starpposmos ieslīgstam rutīnā. Tāda ir dzīve... un kamēr kaut kādā dzīves posmā katrs pats personīgi nenopauzēs un neatskārs "Ko es daru, kāpēc, vai to vajag?", tikmēr nekas nemainīsies. Tapēc ļoti svarīgi periodiski paņemt pauzi no ikdienas dzīves ritma un pārdomāt - vai tas, ko es daru ir joprojām tas, ko es gribu darīt :)

lotte 5. septembris 2013 10:28

Es arī mācos :)

Kerstyna 5. septembris 2013 09:37 Rebeka

Esmu piedzīvojusi diezgan daudz izlaidumus un pēc tiem otrā dienā ir tāds morāls nelīdzsvars - kaut kas beidzies, nekas jauns nav sācies, laiks iet, neko īsti nevari izdomāt.... Neforši...

Rebeka 5. septembris 2013 09:29

Es jūtos ļoti ērti dzīvojot šodienai, nekaļot striktus plānus nākotnei, tas ir aptuveni zinu ko gribu, bet tikai aptuveni un bez konkrēta termiņa... tā ir vieglāk, jūtos labāk, harmoniskāk un dīvaini, bet drošāk....

Atceros to stulbo izmisuma sajūtu pēc vidusskolas, kad visi domā kas nu būs, stājas augstskolās, izvēlas profesijas un plāno nākotni... Tā sajūta, kad īsti nezinu ko gribu, bet viss apkārt mutuļo un uzspiež to, ka tev tagad uz vietas jāizdomā, kas nu būs... tas bija pretīgs laiks....

:)

pece 5. septembris 2013 09:24

Mana vēl viena no atziņām - mēs nekad nezinām, cik daudz laika mums dots, jo dzīvei patīk izspēlēt situācijas pa savam, mums to neprasot.

pece 5. septembris 2013 09:23 cerite

PIekrītu!

pece 5. septembris 2013 09:23 Kerstyna

Super!

Kerstyna 5. septembris 2013 09:16

Es vairs neizniekoju laiku satraucoties par lietām, ko nav manos spēkos grozīt.

Cerīte 5. septembris 2013 09:11

No pagātnes ir jāmācās,nākotnei jāgatavojas ,bet jādzīvo šodienai.

nosiguldas 5. septembris 2013 08:55

es tev pilnīgi piekrītu, par to, cik laiks, kas dots ir vērtīgs es iedomājos, kad pat nenojaušot pēkšņi konstatēju ka ir lietas ko mēs nevaram ietekmēt.