Mana dienasgrāmata - Kas ir svarīgākais?

pece
pece 22. oktobris 2013 22:49
1699

Tā esam pieradušas pie vāveres riteņa, kā mēdzam dēvēt ikdienu, ka laiku pa laikam aizmirstam būtiskas lietas. Lai arī laiks ir bezgalīgs, mūsu dzīve pret mūžību ir kā smilšu grauds pludmalē, lai arī ikdienas vāveres ritenī, tā bieži vien nešķiet. Tā nu atliekam svarīgo, pievēršoties nebūtiskajam, atliekam garīgās lietas, nododoties materiālajām un ikdienas sīkumiem. ...

Viņš un viņa, lai gan dzimumiem nav nozīmes šajā stāstā, tāpat kā radniecībai vai citām saitēm. Katrs bij ieracies savā vāveres ritenī un nemaz nemanīja, ka laiks steidzas uz priekšu vēja spārniem. Reiz bij sanācis pārpratums, kā rezultātā viens gaidīja uzaicinājumu ciemos, bet otrs pēc pirmā neatbildētā zvana, savu iniciatīvu iebāza dziļi azotē. Tā viņi abi gaidīja „pirmo soli” no otra, kamēr viens no viņiem aizdevās uz savā lielajā ceļojumā, no kura apzināti neatgriežas.

Tik vien atlika kā satikties atvadu brīdī, kad vienu guldīja zemes klēpī un notraust asaru par to, ka satikšanās šajā saulē vairs nav ieplānota. Ko līdz rūgtās asaras, ko līdz ziedi, ja satikšanās ir tik novēlota?

Attēls no http://ushumor.com/

Autors neiebilst, ja viņa publicētais materiāls portālā Sieviešu Klubs, bez iepriekšējas saskaņošanas ,tiek ievietots citos informācijas avotos ar hipersaiti uz viņa oriģinālo materiālu.
Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
Ivetta 23. oktobris 2013 14:42 cerite

:D(Y)

Cerīte 23. oktobris 2013 12:42 Ivetta

Palasi KO Tu esi uzrtakstījusi.Tu tomēr esi rakstniece,labi sanāk.

Ivetta 23. oktobris 2013 11:06

Viedi vārdi šorīt izlasīju no maijas kalniņas iekš FB
"Mūsu līdzjūtības nav nekā vērtas, ja dzīvi būdami, viens pret otru esam tik miruši."

Piekrītu Kerstynai - ir par ko padomāt...
Bet tai pašā laikā bieži vien tā arī tas paliek domu līmenī...

Cilvēkiem zūd kaut kāda motivācija... Dara tik sev, sev, sev... Domās tikai aizķer par citiem...

Bet es to nesaku par visiem. Tikai par daudziem...

Kerstyna 23. oktobris 2013 10:57

Ir par ko padomāt...
Tāpat kā uz dusmu nots nedrīkst šķirties.... ja nu vairs nesatiekamies?