Mana brīvdienu pļāpa

hiperkeri
hiperkeri 27. aprīlis 2014 12:10
3053

Sveikas,manas dūdiņas un dāmiņas!

Pa-vasara nu ir ar joni ienākusi gan galvā,gan skapī un visur citur. Un atkal ir tas laimīgais laiks,kad dāmas sāk staigāt īsos bruncīšos,priecējot pretējā dzimuma skatienus.

Varbūt nomainās frizūras,

bet

es te tagad nerunāšu ne par skaistumu,ne modi un neko virspusēju vai tamlīdzīgu,.Varbūt tieši pretēji. Manā stilā:)

ar katru sezonu man nākas restartēt savu sistēmu,jo pārejot no tīņu gadiem uz pieaugušo dzīvi sapratu,ka īsti nevar`ar veciem paņēmieniem pie cita rezultāta nonākt`-parafrāzējot Einšteinu.Albertu šoreiz,ne brāli-vijolnieku Alfrēdu.

Pēdējā laikā pār mani nāca vien melns teorētisko eksāmenu mākonis,kam puslīdz esmu tikusi pāri. Tas absolūti simbolizē visu, kam man nācies iet cauri. Tu asimilē sevī tik daudz random faktu,tad roc dziļāk, līdz atklāj fantastiskas lietas gan par pasauli, gan sevi, un tas arī bijis tas,kas visu šo mācīšanos,vēlāk skatot,padarījis jēdzīgu,jo īsti tam pārbaudījumam nav bijusi ne vērtība,ne nozīme.  Savelkot ar reliģiskajām pārliecībām-Dievs neliek neko tādu,ko nespēj izturēt. Ceļam ir tā īstā nozīme.

Un tā arī es tagada pārstartējos, jo ziemas apātija iebraukusi pavasara ziedos un tagad es, tāpat kā bērnībā, esmu pamodusies ,kad viss uzsprādzis zaļš un ziedošs-pa kuru laiku??

Tulpes parasti ziedēja manā dzimšansdienā-ap maija vidu.Tagad pavasaris eksplodē pat pilsētas vidū.  Taču viena lieta ir palikusi nemainīga- kā man bērnībā iemācīga- ievu ziedēšanas laikā vienmēr paliek aukstāks. Tā arī ir!! Tad nu vēlos no kāda gudra cilvēka vēl dzirdēt kādus gudras dabas  patiesības,ko vēl varētu izmantot un ieklausīties, jo tāda sajūta, ka visi iekšējie pulksteņi sagājuši tādā ņigu ņegā,ka nezini,uz kuru pusi doties.

Daba ir fantastiska.Tas pavasara skurbulis ir absolūti nogāzis manu sajēgu no kājām un liek man domāt par sevi,apkārtējiem,dzīvi lielās un sīkās lietās. Tas lielais solis-absolvēšana,darbs arī ir. Kur tālāk? Jau ģimene?

Hmm. Sava turpmākā piecgade patiesībā ievieš bailes, jo gan radinieku,gan apkārtējo ekspektācijas ir samērā brangas. protams,vēl jau īstā dzīve cilvēkiem sākas arī pēc 50 un 60- nesen mani iedvesmoja kāda vecmāmiņa, kas 89 gadu vecumā laiž dejas uz nebēdu,tāpēc tie ir tie dabas brīnumi,kas mani iedvesmo un notur pastāvīgā izbrīnā par šo pasauli. Taču tomēr, laikam laiks sev definēt,ko tad gribu. Kārtējais pirmais janvāris laikam iestājies,līdz ar pavasara brīnumiem. Ak,cilvēka slikums ,tu esi neaprakstāms!!

Jā,meitenes, ja Jūs varētu padalīties par savām piedzīvotajām izšķirtnēm,kas ļauj saprast-uz kuru taciņu savu dzīvi vest,tas man patiesi palīdzētu. Kāds nieciņš,notikums,kas ļauj saprast,ko darīt tālāk? Nekas tāds nav noticis, bet nevēlos arī dzīvot remdeni.

Autors neiebilst, ja viņa publicētais materiāls portālā Sieviešu Klubs, bez iepriekšējas saskaņošanas ,tiek ievietots citos informācijas avotos ar hipersaiti uz viņa oriģinālo materiālu.
Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
VesmaSk 28. aprīlis 2014 10:18

No savas pieredzes - viss, kas nāk samocīti un ar lielu piepuli un ņemšanos, nav mans un nesniedz nekādu gandarījumu. Viss labais, kas noticis, noticis it kā pats no sevis un viegli. Protams, ka dzīvē kaut kādi mērķi vajadzīgu un te piekrītu krx viedoklim - to var plānot (bet arī tad - neplēšot sevi pa vīlēm). Savukārt pārējais - ļauties dzīvei un lieki neiespringt. Vislabākais atnāk tad, kad esam jau atmetuši ar roku un vienkārši - ļaujamies.

KRX 28. aprīlis 2014 08:37 hiperkeri

Nē, nu, globālas lietas vajadzētu plānot. Piemēram, ka vajadzētu mainīt/iegādāties dzīvesvietu. Mēs to plānojām, taču neiespringām un īstais piedavājums atnāca pats. Tad gribējām pirkt jaunu auto - un pagājušajā nedēļā arī tas notika, pirms tam par to nepārdzīvojot. Plānojam jau arī sīkākas lietas - nedēļas nogales, ceļojumus (vai arī tos vislabāk neplānot), jaunu skapi, apciemot vecākus vai senu draudzeni. Tas viss mazliet ir jāieplāno :)

hiperkeri 27. aprīlis 2014 21:29

krx-jā,Tu zini,tā arī ir. Man arī-lielākās iespējas un dzīves pagriezieni faktiski sastāv no nejaušībām. Tas tikai izskaidro to,kā rodas tādi brīnumi kā es:D Izrādās,citiem arī tā ir :D:D Es decembrī Pastaigā(varbūt janvārī) lasīju interviju ar vienu advokāti,kas tā arī teica- viss,kam bija jānotiek, tāpat notika,bez plānošanas un īpašas tiekšanās.. Taču ir kaut kā stulbi dzīvot bez pasaules un kārtības modeļa,tāpēc vēlos to sev noteikt.Lai vismaz kaut kādi tuvāki plāni būtu.. Tā ir,tikko māja nav sakārtota,tā arī miskaste galvā rodas.vai vai vaiii

KRX 27. aprīlis 2014 17:25

Es, savukārt, pēdējā laikā arvien biežāk realitātē saņemu apstiprinājumu slavenās dziesmas viedajiem vārdiem: "...kam jānotiek - notiksies..." un tieši tā arī man pēdējos gados noticies - cenšoties ļoti neiespringt uz kādu aktuālu tēmu - ļaujos dzīves plūsmai, jo viss notiek tā, kā tam jānotiek :)

hiperkeri 27. aprīlis 2014 16:19

Vesma-tur jau tā lieta,ka TO jau es apzinos un tā ir tā mana nelaime-ka nez,kāpēc,pēdējo 2 gadu laikā es ļaujos tam `es nezinu`,un tā viņš mani inficē arvien vairāk. un to,ko es zinu-viss sanāk! Tā kā man vienkārši vajag vadlīniju parādīt,kā sevi saprast-ko vajag un ko-ne,lai nebūtu tie garie `es nezinu` posmi. vismaz tāda bija mana ziema.

VesmaSk 27. aprīlis 2014 14:11

Man vajadzēja aptuveni 30 manas dzīves gadus, lai nonāktu pie jau sen zināmās un paaudzēs nodeldētās patiesības - sievietes pašas nezin, ko grib, un no tā arī visas nelaimes. Manā dzīvē viss savās vietās nostājās tad, kad es beidzot izdomāju, "ko" es gribu, kādu es to "ko" gribu un ka es tiešām gribu.:D Pēc tam viss notiek pats no sevis.

Kerstyna 27. aprīlis 2014 13:37

Vienas receptes nav. bet , ja man ir iekšēja sajūta - būs OK, tad mani nekas nespēj atturēt no rīcības. Un, , varbūt tā ir tikai sakritība - es pagājušovasaru Trondheimas katedrālē uzliku svecīti par manējiem un sevi, man bija iekšēja nepieciešamība tā darīt.