Man ir prieks!

10. septembris 2012 00:00
624

Prieks ir viegls, patīkams un personisks. Tas ir tieši tāds, kādu to vajag: “gatavs lietošanai” un visiem saprotams. Tas ir patiess: vai nu ir, vai nav. Prieks ir vienkāršs, tas vienmēr ir “adekvāts”. To nevar notēlot, un to nevar arī paslēpt, to diemžēl nevar arī paglabāt citiem, mazāk priecīgiem brīžiem, un tas ir arī prieka “spožums un posts”. Kā dzīvot vieglu un priekpilnu dzīvi? Par to jums raksta Kundalīni jogas pasniedzēja Agnese Guļāne.

Bērni ir prieka pilni, tas viņos burtiski kūsā. Ja tas uz brīdi noplok, viņi ļauj tam atkal uzplaukt. Vai visi cilvēki spēj priecāties un kas ir tas, kas viņiem to liedz? Vai prieka klātbutne dzīvē ir atkarīga no cilvēka attieksmes, nodarbošanās, garīgās veselības stāvokļa? Vai var būt priecīgi un ne-priecīgi cilvēki.

Ja disciplinē ķermeni, prātu un naudas maku, nav iemesla, kādēļ nevarētu priecāties. Trīs vienkāršas lietas, kas prasa piedomāšanu ikdienā, toties ieguvums ir milzīgs, un prieks ir viens no ieguvumiem.

Ķermena disciplinēšana ir svarīga, jo ķermenis ir mūsu dvēseles mājas, un tas mums ir iedots uz mūžu. Labi, ja varam (un gribam) pret to izturēties ar mīlestību un cieņu, tas būs pateicīgs ar ilgu un labklājīgu kalpošanu. Ideāli, ja mūsu mīlestība pret ķermeni izpaužas ritmiski, atblilstoši un samērīgi un ar “īstām mantām”. Ritms ir ļoti svarīgs –miegam un atpūtai ir jāmijas ar fiziskajām aktivitātēm, tām savukārt ir jābūt regulārām un jāatbilst ķermeņa sagatavotībai, vecumam un dzīves periodam. Svarīgi, ar ko mēs savu ķermeni pabarojam gan no iekšpuses, gan no ārpuses: lai ēdiens, kosmētika un drēbes ir “īstas” un pēc iespējas dabīgas. Mīlestība, pieskārieni, svaigs gaiss – tikpat svarīga barība.

Paldies Dievam! Mēs spējam priecāties arī par spīti fiziskajām ciešanām, bet par to citu reizi. Svarīgi, ka, lai mēs spētu būt intuitīvas, radošas, mīlošas un empātiskas jeb, lai izjustu saikni ar debesīm, mums ir jābūt cieši saistītām ar Zemi un tās enerģiju, mums ir jābūt arī fiziski stiprām.

Par prāta disciplinēšanu tik viegli man te nesanāks aprakstīt, jo “te ir visa sāls” jeb tas ir tas, ar ko mēs visu mūžu arī nodarbosimies. Jogi Badžans ir teicis, ka prāts ir briesmīgs līderis, bet brīnišķīgs kalps. Tad nu ar dažādām jogu tehnikām mēs cenšamies savus prātus no švakiem līderiem pārtaisīt par daudz maz saprotamiem un vadāmiem kalpiem, vai vismaz sabiedrotajiem. Tas ir visgrūtākais uzdevums, tomēr ar katru reizi kļūst arvien vieglāk, “meistarība” ar katru reizi pieaug, un katra nākošā reize jau kalpo kā motivācija turpināt. Tad sevi iepazīsti un iedraudzējies tik labi, ka saproti, KAS te patiesībā ir galvenais un ka viss pārējais ir pupu mizas. Tad rodas iespēja priecāties, un prieks pats atrod ceļu, jo tas patiesībā visu laiku ir tepat vien bijis.

Naudas jautājums biežāk tiek saistīts ar prieku, ko iegūstam par naudu kaut ko sev nopērkot (vai retāk – par mūsu rīcībā esošo naudas summu). Tomēr priekpilnai dzīvei kārtība naudas lietās ir ļoti svarīga, daudz, daudz svarīgāka par to, CIK tavā rīcībā ir naudas. Finanšu disciplīnas trūkums ir cieši saistīts ar grūtībām priecāties. Jogiem pat ir speciāli semināri cilvēkiem ar tendenci uz atkarībām, un saprātīga savu finanšu plānošana, tērēšana ir svarīga daļa tajā dzīves modelī, kādu cilvēki cenšas izveidot, lai spētu savu dzīvi dzīvot tā kā vēlas, nevis tā, kā viņu vājības un mazie dēmoni viņus spiež dzīvot. Citiem vārdiem sakot, lai pārvērstos no upura par savas dzīves Radītāju un pārvaldnieku (un atgūtu spēju priecāties!), valdi pār savu maku.

Prieku var “praktizēt”: mēģināt un mēģināt līdz sanāk arvien labāk jeb priecāties var iemācīties priecājoties. Jo vecākas kļūstam, jo mums grūtāk vispār ir kaut ko jaunu pieņemt, iemācīties, izbaudīt, bet, ja mēs to paturam prātā un cenšamies sevī attīstīt spēju priecāties par spīti tam, ka “nekā priecīga jau te nav” vai “tas nemaz nav tik vienkārši”, prieks atnāks!

Jogas paklājiņš ir ideāla vieta, kur kaut ko “praktizēt”, kur kaut ko darīt, lai sevi izpētītu, saprastu un attīstītu vai mainītu. Viss, ko izdari uz jogas paklāja, tas viss ir tavs. Noliec savus grūtumus, kompleksus un nevarēšanas malā un mēģini darīt kaut ko jaunu: vienlaga vai tā ir meditācija, kāda jogas poza vai atšķirīga attieksme. Tad, kad tas ir izdevies, šo izdošanos liec kabatā un ņem līdzi “dzīvē”, tagad tā ir tava. Šī pieredze pierāda, ka viss ir iespējams, to var atkārtot.

Prieks atnāk tad, kad to negaida, to nevar arī izsaukt vai paturēt, tas ir šajā mirklī iespējams. Šajā trauslajā, bet visuresošajā “šeit un tagad” mirklī. Tādēļ bērniem ir tik dabiski priecāties un būt priecīgiem, un tādēļ mēs cenšamies bērniem līdzināties un no viņiem šo spēju iemācīties. Kad nekas cits neeksistē, kad mēs pilnasinīgi esam šajā brīdī klātesošas, esam tagadnē tieši tādā, kāda tā ir. Tad mēs varam būt priecīgas, un tad, tici man, iemesls priekam vienmēr atrodas!

 

Agnese Guļāne, Kundalinī jogas skolotāja

Sieviešu Kluba diskusijai:

Kur savā ikdienā prieku rodi tu?

Autors neiebilst, ja viņa publicētais materiāls portālā Sieviešu Klubs, bez iepriekšējas saskaņošanas ,tiek ievietots citos informācijas avotos ar hipersaiti uz viņa oriģinālo materiālu.
Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
agnesenamhari 10. septembris 2012 18:27

lai arī ar atšķirīgiem vārdiem aprakstīta, ideja, es domāju, ir skaidra. ilgstošāk iedziļinoties jautājumā, atklāsies, ka daži vārdi mūsu attiecības ar prātu raksturo precīzāk, bet doma ir ... pareiza!:) tā varētu īsumā uz šo jautājumu atbildēt.

10. septembris 2012 00:30

visi satraukumi un nemieri mūsos ir no tā, ka "ripojam no pagātnes uz nakotni", neviss "atrodamies" šodienā. tā vismaz saka gudrie cilvēki. tātad, laikam jāiemācās dzīvot tagad, tad arī prieka būs vairāk, jo būs "laiks" to ieraudzīt un izbaudīt.

un jautājums cien. Agnesei: daudz runāts par "prāta kontrolēšanu". ko tā sevi iekļauj, kāda prāta "daļas" kontrole? kāpēc padarit sevis daļu par "kalponi", neviss saprast tā darbību un "sinhronizēties"?