Māja ar spoku

nosiguldas
nosiguldas 24. jūlijs 2012 13:00
734

Kad es atbraucu mājās, prieks mani bija tā pārpildījis, ka nespēju valdīt emocijas. Es noteikti zinu tā ir mana māja, kad atvērās durvis, viss teica tā ir tava. Kad man pajautāja, vai virtuvē bija logi, es sapratu, ka biju tik pārņemta, ka nemaz neatceros, bija vai nebija logi. Galvenais, ka bija istaba, kur dzīvos mani augi, katram bērnam būs istaba. Ir kamīns, kuru kurināšu aukstos ziemas vakaros. Un dārzs, mans skaistais dārzs.

Beidzot visi dokumenti kārtībā un varam sākt remontdarbus. Darbu daudz, bet es ar visu tikšu galā, tā taču ir mana māja. Tā gāja laiks un tikai pavisam nelieli sīkumi liecināja, par to, ka mājā neesam mēs vieni. Kad paliku viena, bieži satrūkos no tā, ka otrajā stāvā varēja dzirdēt vecīgus soļus no kuriem nedaudz čīkstēja grīda, kad uzgāju otrā stāvā, protams neviena nebija. Arī tagad laiku pa laikam, bet nu jau reti dzirdu kā vecais mājas saimnieks apstaigā savus valdījumus. Esam abi jau sadzīvojušies un es neliekos traucēta.

Kad sākumā vīram ieminējos, ka dzirdu soļus, es domāju Jūs zināsiet, ko viņš man teica, līdz kādā vakarā vīrs mani sagaidīja mājās ar diezgan satrauktu sejas izteiksmi. Zini tev bija taisnība, ir tāda sajūta, ka kāds staigā pa otro stāvu.

Dēlam draudzene, nonāca pie manis un klusi nočukstēja, var es pasēdēšu pie tevis, jautāju, kas noticis. Viņa atbildēja, ka pamodusies no savādas sajūtas, kad atvērusi acis pa griestiem skraidījušas gaismiņas, viņa paskatījusies uz logu, bet debesis tumšas un nav ne zvaigžņu, ne mēness.

Tā kā tā ir mana māja, protams jūtos kā saimniece un rīkojos tāpat, vecās mantas tiek izmestas, māja pārbūvēta un te ne no kā krītu no trepēm, saprotu, ka neaizķēros un galva man negriezās. Tā bija vairākas reizes, bet tad kādu rītu kāpjot lejā pa trepēm kautkas manī pēkšņi teica, nu tā beidzot mani saimnieki ir pieņēmuši.

Vairākas reizes esam pārliecinājušies, ka vecais saimnieks sargā savu māju. Kad ieraudzījām, ko elektriķis bija sadarījis zem griestu lampas, mums atbildēja, Jums laikam ir labais gariņš, kas Jūs sargā, vadi sakusuši, atrodas blakus putoplastam. Un mūs patiesi sargā vecais mājas saimnieks. Viņš māju cēla savai ģimenei, bet viņi no tās atteicās, tagad viņa ģimene esam mēs. Arī es respektēju vecos saimniekus un ar lielu rūpību kopju saimnieces vecās puķes, kas tur auga vēl pirms manis.

Tā nu mantojumā man ir nākusi "mana māja" un viņas labais gariņš, kurš ir kļuvis kā mājas neatņemama sastāvdaļa. Viņš gribēja, lai mājā skan bērnu smiekli, viņa vēlēšanās ir piepildījusies, mazā Katrīne pieskandina visu māju, gan ar dziesmām, gan smiekliem. Viņš var būt mierīgs par savu īpašumu, tas ir gādīgās rokās.

Pastāsti arī Tu par mistiskāko vietu vai notikumu! 

Konkursa "Mistiskākais piedzīvojums" balva:

Izdevniecības Zvaigzne ABC grāmata „Čuksti”. 

Vācu rakstnieces Izabellas Abedi romāns “Čuksti” ir spriedzes un mistikas caurvīts vēstījums, kas aizraus lasītāju no pirmās lappuses. 
Gandrīz nereāls klusums nolaidies pār “Čukstiem” – tādā vārdā sešpadsmitgadīgā Noa nosaukusi savu brīvdienu māju. Vecais nams glabā savās sienās kādu noslēpumu, par kuru ciematā neviens viņai neko negrib stāstīt. Bailes, bet reizē arī ziņkārīgas gaidas ved meiteni tālāk pa noslēpumaino pagātnes notikumu pēdām. Kopā ar vietējo puisi Dāvidu Noa tuvojas patiesībai, un tas šajā gadījumā nozīmē, ka ir notikusi slepkavība, kura tā arī palikusi neatklāta...
Meistarīgi un neatvairāmi Izabella Abedi izved lasītāju cauri psiholoģiskiem džungļiem un aiz spriedzes burtiski sprakstošiem notikumu samudžinājumiem.
Grāmata nominēta vācu jaunatnes literatūras balvai.

Vairāk par grāmatu lasi šeit>> 

Gaidām arī Tavu mistisko stāstu! 

Autors neiebilst, ja viņa publicētais materiāls portālā Sieviešu Klubs, bez iepriekšējas saskaņošanas ,tiek ievietots citos informācijas avotos ar hipersaiti uz viņa oriģinālo materiālu.
Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
sandero 24. jūlijs 2012 21:13

Interesanti nu dien. Bet prieks, ka vismaz šis mājas gariņš ir labvēlīgs ;)

nosiguldas 24. jūlijs 2012 16:08

:)naktī to parasti nedzird, tas ir pa dienu, kad mājā ir klusums, kad esmu viena, vai mazā guļ.

sandero 24. jūlijs 2012 15:19

Ļoti interesants stāsts, lai gan grūti iedomāties kā tas ir, ka guli un pa otro stāvu kāds šiverē :)

kalliope 24. jūlijs 2012 14:27

man arī patika - it kā drusciņ baisi, bet tā mīļi un aizraujoši vienlaikus (Y)

nosiguldas 24. jūlijs 2012 14:09

paldies :)

hiperkeri 24. jūlijs 2012 13:44

zini-baisi lasīt,bet ar tādu sildošu izskaņu:)