LOST MYSELF

Autors: cecilliana, 2017. gada 3. septembris, 00:46:38
LOST MYSELF

Pēdējā laikā aizvien biežāk es pieķeru sevi pie domas par to, cik straujais dzīves ritums ir mani sevī ievilcis. Katru dienu tu pamosties un dodies ikdienas gaitās skriešus cenšotie padarīt visus ieplānotos un pēkšņi uzkritušos darbiņus, centies palīdzēt ģimenei, draugiem un citiem cilvēkiem, centies uzsākt un piebegt kādas lielākas lietas. Tā dienu no dienas es skrienu līdz pašam vakaram, kad nogurusi iekrītu gultā un nākamajā dienā tas viss turpinās. Tāda sajūta, ka dzīve ir viens nemitīgs, mutuļojošs, brīžiem interesants un brīžiem nogurdinošs skrējiens, kurā smērā reti ir iespējams atrast kādu atelpas mirkli, lai nedaudz ievilktu elpu, atpūtinātu prātu un ķermeni, kā arī uzladētu baterijas turpmākajam ikdienas skrējienam.

Tomēr nepamet sajūta, ka visā šajā lielajā skrējienā, kaut kur esmu pazudusi es pati - kāda daļa no manas būtības. Iespējams tā sēž manī kaut kur dziļāk, sarāvusies, gaidot brīdi, kad beidzot pamodīšos no šī skrējiena un beidzot pievērsīšos pati sev. Atzīstu - visdrīzāk tā ir nespēja noteikt prioritātes, jo sevi lielākoties nolieku prioritāšu saraksta beigās, bet rodas jautājums -  kāpēc? Protams, es gribu kaut  ko mainīt šīs lietas saistībā, bet to ir neiedomājami grūti izdarīt! Vieglak ir pateikt! Arī apņemšanās to izdarīt izgāžas, jo ir tik neizsakami grūti pateikt vārdiņu “nē”! Jo vai tad man ir grūti to izdarīt, īstenībā nē, bet laika vairs man pašai nepietiek.

Savā  ziņā, iekšienē paslēpusies vai pazaudētā manis daļiņa sāk aizvien skaļāk par sevi dot ziņu, jo jūtu tās trūkumu sevī, kā pamatīgu melno caurumu, kas sev līdzi nes tukšuma sajūtu. Iespējams ir laiks tomēr nobremzēt šo nemitīgo skējienu vāveres ritenī, lai ieklausītos sevī, savās vēlmēs, savos sapņos, savās sajūtās, lai atgūtu sevis pazudušo daļiņu, vai atrastu veidu, kā to piepildīt no jauna. Lai beidzot justos atkal pilnīga un laimīga!

 

Foto - no interneta resursiem.