Latvieši - čīkstētāju tauta

pece
pece 9. augusts 2010 11:36
648

Skaties, uz kuru pusi gribi un kurā medijā gribi – bezdarba cipari ir lieli un biedējoši, tomēr paskatoties apkārt nevaru saprast, vai bezdarbs tiešām eksistē dabā, vai arī tas ir lielā mērā uz papīra vien.

 


 

Atvaļinājumu pavadīju laukos, nelielā ciematiņā. Ciematiņā ir gana daudz bezdarbnieku it kā, kā jau daudz kur šobrīd. Darba vietas ir, lai arī ne tās labāk apmaksātās, bet ražošanas uzņēmums, neskatoties uz bezdarbu ciematā, ved strādniekus no citām vietām 20-30 un vairāk kilometru attālumā, jo vietējie par darbu šajā uzņēmumā rauc degunu – grūti redziet, daudz nemaksā.

 

 

Jāsaka atklāti, arī man tā nebūtu iekārojamā vieta, kur strādāt, bet ja nebūtu darba, tad laikam tomēr tur dotos gan, jo kaut kā šķiet, ka man kā pieaugušam darbspējīgam cilvēkam būtu jāspēj vismaz sevi apgādāt vai kopā ar savu otru pusīti vismaz nopelnīt tik daudz, lai varam uzturēt sevi un bērnus un nebūtu jādzīvo no sociālajiem pabalstiem vien.Bet šķiet, ka esmu atpalikusi savos uzskatos.

 

 

 

Bez tam apkārt ciematam ir meži, kur netrūkst meža velšu. Melleņu iepirkšanas firmas bez maz kaujas par katru ogu kilogramu un jāsaka, ka šogad melleņu iepirkšanas cena jau no paša sākuma bija diezgan laba, daudz augstāka nekā citu gadu sezonas beigās. Pavērojot cilvēkus, kuri nesa nodot ogas ir skaidri redzama tendence, ka to dara vai nu tantiņas un onkulīši pensijas vecumā vai čigāni, kuri mežā teltī mintinās cauru vasaru ar visu ģimeni un maziem bērniem. Šiem cilvēkiem nav grūti darīt šo darbu, bet latvietim gan! Un kurš gan sevi cienošs cilvēks darbspējīgā vecumā ies uz mežu un lasīs ogas – tur tak karsts, dunduri kož, odi, galu galā milzu ērces uz katra zara sēž! Ies, ka nu labāk uz pagastmāju pabalstiņu palūgt, tas tak vienkāršāk un kaulus nelauž.

 

 

 

Šajā ciematā ir ģimenes, kas gadiem dzīvo no sociālajiem pabalstiem maznodrošinātajiem, tik ražo bērnus un dzīvo. Un gaužas, ka pabalstiņi tādi maziņi, lāga visam nepietiekot un ceļot nevarot. Pēc šīm runām, man reizēm, nagi niez. Nez, kur rodas tādi parazītiņi, kuri uz pabalstiem vien skatās, bet paši ne pirkstu nepakustinās, lai kaut ko nopelnītu?

 

 

 

Kāpēc mums tik ļoti tīk čīkstēt? Kāpēc mēs latvieši paši nevaram no čīkstētājiem kļūt par darītājiem – pašiem tiks savs labums un mūsu mīļajai Latvijai ar.

Autors neiebilst, ja viņa publicētais materiāls portālā Sieviešu Klubs, bez iepriekšējas saskaņošanas ,tiek ievietots citos informācijas avotos ar hipersaiti uz viņa oriģinālo materiālu.
Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
smukaa 10. augusts 2010 20:51

Bet dazhreiz pachiiksteet ir tik forshi..

suplacivit 10. augusts 2010 19:31

Es arī varu pateikt dažus piemērus, čīkst, ka nav darba un tai pat laikā dzīvo uz pabalstiem- bērnu, bet kā attaisnojumu min, ka es ar savu "augsto kvalifikāciju" neiešu stradat par sētnieku. Es ietu, bet tapec, jau man atšķirībā no citiem ir darbs... :)

10. augusts 2010 11:27

pag, bet kas tas šis raksts ir, ja ne arī čīkstēšana par to, ka kāds čīkst? :)

9. augusts 2010 18:00

man arī jāpiekrīt, ka visus vienā laivā mest nedrīkst- visās tautās gan slinķi, gan darbīgie..

vienīgi gribas teikt arī to, ka Latvijas sabiedrībā nav pieņemams, ka cilvēks nečīkst un ja nav darba, par to nav saskumis.. Standarts- ja nav darba, tad Tev jāraud, jākliedz, jākrīt depresijā, bet ja cilvēks tā nejūtas?!

Rebeka 9. augusts 2010 17:47

Piekrītu gan, rakstiņam, gan Viesis09.08.2010 17:04:57, jo arī ārzemēs cilvēki ir šādi, kāpēc tad mūsējie anglijā sēnes lasa un aitām dibenus mazgā??? Tāpēc ka pašiem Angļiem ne prātā to njenāk darīt, un tad ja viņiem iet slikti, dzīvo uz pabalstiem un čīkst.

9. augusts 2010 17:04

Nevajag te iedomāties, ka tikai latvieši ir čīkstētāji. Arī citur tādi ir gana daudz.Pirms vairākiem gadiem vasarās strādāju Vācijā, apkopējas darbs un lauksaimniecības darbi. Tad tur saimniece tā arī teica, ka uz tādiem vienkāršiem laiku darbiem vietējos nevar sameklēt, jo viņi pat mazo pirkstiņu nekustinās par minimālo algu, kaut arī darba nav un dzīvo uz pabalstiem. Daudz esot tādi, ka algu saņemt grib, bet strādāt negrib.
Es savā draugu un radu pulkā čīkstētājus neesmu manījusi, kaut kā visi pamazām kuļās. Bet kaimiņos sieviete, kas nepārtraukti sūdzas, ka esot maza alga, dzīvokļa parāds liels, neesot no kā dzīvot, regulāri uzpīpē un arī mīl iedzert. Tam laikam naudu nevajag?

sandrulish 9. augusts 2010 16:23

Pece- šis raksts ir tieši par manu pilsētiņu, kur dzīvoju...Viņa ir maziņa, tāpēc varētu saukties arī par ciematiņu...")")")
Mums viss ir tieši tāpat kā tu uzrakstīji- vietējie negrib strādāt, uz šejieni brauc viesstrādnieki pat no Smiltenes, Liepājas, Rīgas,,,un redz strādā un nav ne vainas,,,a vietējie labāk aiziet uz pabalstiem padzīvot...!!!:(
Nesaku, ka arī mūsu ģimenei nav gājis grūti- ir protams, bet tas bija tieši krīzes sākumā, kad ziemā vīrs palika bez darba un neko nevarēja atrast -labi vēl ka paziņas haltūriņas iedeva, kaut kā izvilkām...

Jā un es arī kā jaunā māmiņa sēdēdama mājās aizgāju ogas palasīt- kaulus man tas nelauž, lasīju ērkšķogas (rokas saskrāpētas riktīgi), bet es nesūdzos, jo par sapelnīto naudiņu mazajam šo to labu nopirku un arī vīrs priecīgs, ka es ieguldu kaut ko ģimenes biznesā...:):):)

inny 9. augusts 2010 14:36

Varbūt atkārtošos, bet mums ģimenē ir ļoti veiksmīgs piemērs... pēc onkuļa bojāejas viena pati palika viņa sieva - ar diviem maziem bērniem, ar trešo vēl gaidībās. Viņai nekā nepalika - ne bagātības, ne biznesa, jo onkulis ļoti ātri dzīvoja, nedomāja droši vien, ka tik jaunam cilvēkam var kas atgadīties. Viņa, mājās sēdēdama, piestrādā par tulku (brīva angļu, franču un krievu valoda), palīdz brāļa biznesā klientu piesaistē. Arī to var darīt, sēžot mājās un audzinot bērnus. Vienvārdsakot - viegli nav, bet viņa cīnās. Neesmu nevienu čīkstēšanai līdzīgu skaņu pat no viņas dzirdējusi. Ir jāizmanto to, ko mēs protam, zinām, varam!

magdala 9. augusts 2010 14:36

labi teikts. noteikti ir dažādas situācijas, ja dzīvo laukos, bet darbs pilsetā. Tad gan kārtīgi jāizrēķina cik izies ceļam, cik pusdienām un cik beigās paliks pāri. Bet bieži arī pati esmu dzirdējusi:" ko nu es par tiem 180 Ls iešu mocīties.'' Es tad nodomāju: ''pareizi, labāk sēdēt mājās un kārt zobus vadzī un čīkstēt, čīkstēt, čīkstēt...''

pece 9. augusts 2010 14:23

Man kaut kā šķiet, ka LV sociālā palīdzība tiek organizēta kaut kā nepareizi (laikam gan ne tikai LV) - nevis uz palīdzēšanu īstermiņā visos veidos, kamēr cilvēks izķepurojas no krīzes situācijas, bet tieši otrādi veicinot to, ka saņem pabalstus ilgtermiņa čīkstētāji, kas pat nemēģina izķepuroties.

Būtu man teikšana, es šitādiem darbspējīgiem nemūžam bez iemesla nestrādājošiem lūdzējiem, šādā ciemā vasaras sākumā izsnieku pa spanītim un ogu lasāmajam, lai dodas vien uz mežu un pats sev pārtiku gādā. Bet tas jau laikam uzreiz skaitītos kā cilvēktiesību pārkāpums, jo tak pienākas...... :(

amelie 9. augusts 2010 14:01

Jāpiekrīt, ka šāda tendence diemžēl ir:( Daudzi sevi tik ļoti žēlo un ar to tā saaug, ka neredz pat sniegtās iespējas ko mainīt....Tas nu reiz ir skumji!:(

sandija 9. augusts 2010 13:54

esmu pamanījusi , ka tiem, kas tiešām neko nedara, arī nekā nav. Te es nedomāju vientuļās māmiņas vai cilvēkus invalīdus, bet veselus cilvēkus

inny 9. augusts 2010 13:45

Pece,

pilnībā Tev piekrītu! Es uz vienas rokas pirkstiem varu saskaitīt tās savas paziņas un draudzenes, kuras nečīkst, bet tiešām dara!