Laimes putns ar ievainotu spārnu (II daļa)

Linduchy
Linduchy 12. novembris 2015 20:14
4412

Laimes putns ar ievainotu spārnu (I daļa)

***

Mēs atgriezāmies mājā nepamanīti. Vismaz man tā šķita, ka neviens mūs nav pamanījis. Ienākot hallē, Dainis turēja manu roku maigā satvērienā un nevēlējās to laist vaļā. Skatījos uz viņu un smaidīju. Arī man negribējās, lai viņš atlaiž manu roku.

Pēc mirkļa mēs izdzirdējām Silvijas tuvošanos. Mūsu roku satvēriens atraisījās.

- Man jau likās, ka būsiet apmaldījušies, - Silvija smaidīdama ienāca hallē.

- Tur tiešām ir pasakaini skaista un relaksējoša vieta. Mēs nemaz nepamanījām, kā paskrēja laiks, - pārliecināti teicu, jo tā bija taisnība.

- O, jā! Tā vieta ir īpaša, - Silvija ar nedaudz viltīgu smaidiņu atbildēja, pamīšus skatoties uz mani un uz Daini.

Dainis tikai smaidīja.

Mirklis neveikla klusuma, kuru pārtrauca Pēteris. Ieejot virtuvē, viņš neuzmanīgi bija apgāzis tukšu vīna pudeli. Stikls izšķīda sīkās lauskās.

- Ak, kungs, Pēteri, ceru, ka tev viss ir kārtībā! Vai tu nesavainojies? - Silvija aizsteidzās pārbaudīt virtuvē notiekošo.

- Nesatraucies, viss ir kārtībā, - Pēteris mierināja Silviju.

Stāvējām ar Daini virtuves durvīs un noskatījāmies uz to visu. Dainis pieteicās visu savākt.

- Vai es varu kā palīdzēt? - skatījos uz rosīšanos un jautāju.

- Ak, ko nu, tie ir tikai nieki. Tu esi mūsu viešņa. Kas gan es būtu par namamāti, ja liktu tev vākt stikla lauskas un slaucīt grīdu. Nieki! Vīrieši par visu parūpēsies, - Silvija sirsnīgi smējās un tuvojās man.

- Tu noteikti esi nedaudz nogurusi pēc pastaigas. Droši vari atpūsties un sagatavoties vakariņām. Jūties kā mājās!

- Paldies, - atbildot pasmaidīju un devos uz savu istabu pārģērbties.

Ienākot istabā, atstutējos pret durvīm, sirds sitās kā negudra. Jutu, kā svilst mani vaigi. Nespēju noticēt, ka šis brauciens ir ievirzījies šādā gultnē. Jutos kā sagrēkojusies padsmitniece. Bet šis grēks bija tik salds. Varbūt tas nemaz nav grēks, ja tas ir tik salds un tik ļoti mani iepriecina?

Apsēdos gultā, mans skatiens kavējās pie skaistā peonija pušķa vāzē uz galdiņa. Mani atkal pārņēma miers. Visas domas aizslīdēja tālumā. Skatījos uz burvīgajiem ziediem un priecājos, izbaudīju lauku zālīšu aromātu. Pagāja laiks.

Sajutu nelielu izsalkumu. Nesteidzoties pārģērbos, izvēloties vakariņām tumši zilu kleitiņu, un devos lejā uz ēdamistabu.

Galds bija glīti saklāts vakariņām, dega sveces. Fonā skanēja Kloda Debisī Arabeska un citi skaņdarbi. Mēs paēdām gardas vakariņas - sparģeļus ar saldajiem kartupeļiem un sēnēm. Pētera sieva desertam bija pagatavojusi biezpienkūku ar ogu mērci. Ēdiens bija lielisks.

Biju mazliet izbrīnīta, bet pie galda valdīja nepiespiesta atmosfēra. Mēs apspriedām dažādas tēmas un jokojām.

Pēc vakariņām viesistabā dzērām piparmētru tēju un baudījām mierīgu vakaru sarunājoties. Dainis lasīja grāmatu. Nebiju pārliecināta, bet man likās, ka viņš ir ļāvis mātei noprast to, kas starp mums bija noticis pa dienu. Centos nedomāt par to.

Dr. Silvija stāstīja par šī nama vēsturi, par savu pagātni un dažādiem dzīves notikumiem. Viņas stāstījums bija maiguma un sirsnības pilns, tas mani apbūra.  Intervija vairāk līdzinājās sarunai starp divām sen pazīstamām draudzenēm. Vai sarunai starp māti un meitu. Lai arī mēs ar dr. Silviju tādas nebijām, tomēr starp mums veidojās neredzama saikne.

Kad mēs runājām par nākotni, Silvija izteicās, ka vēlētos šo namu piepildīt ar bērnu smiekliem un nebēdnīgām rotaļām. Viņas skatienā bija manāmas cerības. Šī sieviete, lai arī izskatījās lieliski, vairs nebija tik jauna. Viņa ilgojās pēc kuplas ģimenes ar mazbērniem. Viņa iztēlojās un smalki aprakstīja ģimenes svētkus, kurus visi kopā jautri varētu šeit svinēt. Vārdi bija piepildīti ar sirsnību un siltumu.

Es uzmanīgi klausījos. Un pamanīju, ka arī Dainis ir novērsies no grāmatas lasīšanas un uzmanīgi klausās savas mātes vārdos ... ar skumju skatienu. Tas viss izskatījās nedaudz dīvaini. Man radās sajūta, ka es kaut ko nezinu, bet nejutos droša, ka ir īstais brīdis to noskaidrot.

Vakars paskrēja nemanot. Pamazām sāku izjust nogurumu, lauku gaiss un piedzīvotie iespaidi bija darījuši savu.

Kad mēs devāmies pie miera, Silvija mani apturēja pie kāpnēm. Viņa maigi satvēra manu plaukstu.

- Paldies!

- Par ko? - neizpratnē jautāju.

- Par to, ka tu atbrauci, - dr. Silvija sirsnīgi smaidīja.

- Tas ir mans darbs. Paldies jums par uzaicinājumu un sirsnīgo uzņemšanu.

- Šķiet, ka nu tas vairs nebūs tikai darbs? - viņa maigi papliķēja manu plecu.

- Iespējams ... nekad neko nevar zināt, - smaidot atbildēju viņai.

- Lai tev salds miedziņš, - dr, Silvija mīļi apskāva mani.

- Paldies! Jums arī saldu un mierīgu dusu, - atvadījos un devos uz savu istabu.

Biju nogurusi, taču lejā piedzīvotais man vairs neļāva šaubīties - Dainis bija mātei izstāstījis par mums, par notikušo pie skaistā strautiņa. Bet tas, brīnumainā kārtā, mani it nemaz nesatrauca. Iespējams, tas mani satrauktu, ja būtu saņēmusi nosodījumu par savu uzvedību no dr. Silvijas. Bet likās, ka viņa priecājas un atbalsta šādu notikumu gaitu.

Noģērbos un devos dušā.

Siltā dušas strūkla maigi masēja manus plecus, kaklu un muguru. Lavandas putas slīdēja pār manu ķermeni. Relaksējošais aromāts piepildīja dušas telpu. Maigums, siltums un aromāts mani ieskāva un nelaida prom. Gribēju pakavēties, izbaudot šo brīdi vēl un vēl. Un es baudīju...

Pēc dušas ietinos mīkstā dvielī. Ar roku noslaucīju spoguli un pētīju savus pietvīkušos vaigus. Maigi iemasēju krēmu, izķemmēju matus un uzvilku savu zīda naktskreklu.

Gulta mani vilināja, nogurums gāza nost no kājām. Iekritu gultā un ērtāk iekārtojos starp smaržīgajiem spilveniem, apsedzos ar mīksto segu. Perfekti. Acu plakstiņi lēnām vērās ciet. Iegrimu saldā miegā...

Pēc kāda laika mani uzmodināja uzmanīga durvju atvēršana. Dainis klusiņām ienāca istabā un pienāca pie gultas. Izlikos, ka guļu. Viņš mirkli pakavējās un tad uzmanīgi apgūlās man blakus.

- Nebīsties! Es zinu, ka tu neguli. Es tikai gribu gulēt tev blakus, - viņš klusām man čukstēja un piespiedās ciešāk klāt, apķerdams mani, - es gribu ieelpot tavu smaržu, es gribu klausīties tavos sirdspukstos, es gribu glāstīt tavu ādu un matus.

Dainis maigi glāstīja manu ādu, seju iespiedis manos kuplajos matos.

Es ļāvos. Man bija patīkami viņa glāsti un piekļautā ķermeņa siltums.

Viņš turpināja glāstīt mani. Ar katru jaunu kustību viņa pieskārienus piepildīja mazmazītiņas dzirkstelītes. Es labpatikā notrīsēju. Dainis piekļāvās ciešāk klāt un sāka skūpstīt manu kaklu un plecu. Vairs nespēju to izturēt. Mani bija pārņēmusi iekāre. Es viņu gribēju ... tagad, te, visu...

Pagriezos pret Daini un noskūpstīju viņa lūpas.

- Bet es negribu, lai tu tikai guli man blakus ... es tevi gribu ... visu, - es piekļāvos viņam ciešāk klāt.

Mēs kaislīgi skūpstījāmies un glāstījām viens otru. Viņš maigi sakļāva manu krūti un virpuļoja ar īkšķi gar krūts galiņu. Labpatikā locījos un elsoju. Viņš turpināja mani glāstīt. Jutu, kā piebriest viņa loceklis. Ieslidināju roku viņa kokvilnas pidžammas biksēs un satvēru locekli savā plaukstā. Tas notrīsēja un turpināja piebriest. Viņš maigi saspieda manu dibenu.

- Tev zem naktskrekla nav biksīšu, - viņš smaidīja un maigi sacīja.

- Jā, un tev zem pidžammas biksēm arī nav, - ķircinoši atbildēju.

Mūsu lūpas jau atkal sakļāvās trakā, kaislīgā skūpstā. Glāstīju viņa piebriedušo locekli. Dainis ieslidināja manī pirkstu, virzīja to iekšā un ārā, apļoja un kutināja mani no iekšpuses. Es baudā locījos. Viņš pārzināja manu ķermeni gluži kā es pati. Viņš prata atrast katru jutīgāko punktu.

Dainis pagrieza mani uz muguras un uzgūlās man virsū. Sakrustoju kājas viņam uz muguras un izbaudīju, kā viņa loceklis ieiet manī. Viņa kustības bija spēcīgas un dziļas.

Es baudā elsoju. Mūsu ķermeņi pārklājās ar sīkām sviedru lāsītēm. Viņa aromāts mani darīja traku. Viņš elsoja un virzīja savu locekli manī ātrāk un ātrāk.

Centos nebūt skaļa, bet nespēju. Istabu piepildīja mūsu kopīgā elsošana. Kaisles kulminācijas momentā neizturēju un iekodu viņam plecā, nagi iecirtās viņa mugurā. Viņš baudā, kas mijās ar sāpēm, beidza ar mežonīgu rēcienu un sabruka uz manis.

- Es ceru, ka mēs nepamodinājām tavu mati, - smējos un centos atgūt normālu elpošanas ritmu.

- Kas no tā, ja arī pamodinājām? Mēs visi esam pieauguši cilvēki, - viņš mīļi atbildēja un maigi noskūpstīja manas lūpas.

Dainis apgūlās man blakus. Iekārtojos viņam pie sāniem ērtāk, piespiedu galvu viņa krūtīm un klausījos, kā pamazām norimstas straujie sirdspuksti un elpošana. Viņš glāstīja manus matus.

Man bija tik labi un patīkami viņa pieskārieni un glāsti. Viņa sirdspuksti un elpošana mani ieaijāja. Nemanot ieslīgu miegā...

No rīta pamodos gultā viena. Dainis bija prom. Uz brīdi sāku šaubīties, varbūt tas viss bija tikai sapnis. Piekļāvu seju spilvenam. Tas smaržoja pēc Daiņa, tātad tas nebija tikai sapnis.

Ieskatījos pulkstenī. Tas rādīja nedaudz pāri astoņiem. Nu gan esmu nogulējusi, bet ir brīvdiena laukos, kur gan man būtu jāsteidzas...

Nomazgājos dušā, apģērbos un devos lejā. Dainis rosījās virtuvē, gatavodams karstmaizes. Dr. Silvija sēdēja pie virtuves galdiņa un baudīja rīta kafiju.

- Labrīt! Kā gulēji? - Silvija pirmā pamanīja mani un sveicināja ar sirsnīgu smaidu.

Dainis pagriezās ar skatu pret mani, laimīgs smaidīja un sasveicinājās.

- Labrīt! Paldies, es gulēju ļoti labi. Pat pārāk labi, jo parasti tik ilgi neguļu.

- Nāc, piesēdi. Es gatavoju brokastis, - Dainis burtiski staroja.

Dr. Silvija tikai smaidīja un izskatījās pārlaimīga. Es jutos nedaudz neveikli. Tas viss bija pārāk dīvaini, pārāk aizdomīgi.

- Mēs parasti brokastojam virtuvē. Ceru, ka tev nebūs pret to iebildumi? - dr. Silvija jautāja man.

- Protams, ka ne, - smaidot atbildēju. Jo tiešām domāju, ka bez smalkās galda klāšanas ēdamistabā brokastu laikā var iztikt.

Apsēdos pie galda, ielēju glāzē ūdeni no karafes, ieliku laima šķēlīti un nesteidzoties izdzēru.

- Kafiju? Baltu vai melnu, saldu vai rūgtu? - Dainis smaidot  man jautāja.

- Jā, lūdzu, baltu un saldu, - laipni atbildēju.

Dainis pagatavoja man kafiju un pasniedza kopā ar lielu šķīvi ar karstmaizēm. Mēs ēdām brokastis un sarunājāmies par dažādām tēmām, it kā nekas nebūtu noticis, bet Daiņa un dr. Silvijas skatieni viņus nodeva.

Dr. Silvija, paēdot brokastis, piecēlās no galda pirmā.

- Man vajadzētu apspriest dažus saimnieciska rakstura jautājumus ar Pēteri. Bet vēlāk mēs varēsim doties pastaigā, - viņa atvainojās un izgāja no virtuves.

- Kas notiek? Vai tu viņai visu izstāstīji? - neizpratnē jautāju Dainim.

Viņš pieliecās man tuvāk un noskūpstīja.

- Nesatraucies tik ļoti. Man viņai nekas nebija jāsaka. Viņa pati visu lieliski saprata jau vakar, kad atgriezāmies no pastaigas. Un viņai nav iebildumu ... gluži pretēji, - Dainis maigi glāstīja manu vaigu.

- Un ko mēs tagad darīsim? - jautāju, nodūrusi skatienu.

- Un kas mums būtu jādara? Mēs baudīsim brīvdienas!

- Es nerunāju par brīvdienām! Tu taču saproti, ka es neesmu brīva.

- Bet tu vari tāda kļūt, ja vien pati to vēlēsies, - smaids pazuda no viņa sejas, bet acis piepildīja cerība.

Smagi nopūtos.

- Tas viss nav tik vienkārši, - es piecēlos un izgāju dārzā.

Dainis man nesekoja, un es biju priecīga par to. Man vajadzēja mirkli vienatnē, lai sakārtotu domas. Es skatījos dzidrajās debesīs. Gaiss bija vēss, bet man nebija auksti, man tieši gribējās sajust šo svaigumu ar visu savu ķermeni.

- Ak, kungs, tu tak saaukstēsies, - pēc brīža dr. Silvija pamanīja mani un piesteidzās man klāt.

- Nē, nē, viss ir kārtībā. Man tikai vajadzēja nedaudz svaiga gaisa, - mierinot atbildēju.

Mirklis klusuma, bet Silvija negāja prom. Viņa stāvēja man blakus un vēroja dārzu. Klusums ievilkās.

- Zini, es ļoti priecātos par tādu vedeklu kā tu. Man šķiet, tu būtu lieliska sieva, māte ... un draudzene man.

Šie vārdi pārsteidza mani nesagatavotu. Skatījos uz viņu neizpratnē, nespēdama bilst ne vārda.

- Tu esi kā putns ar savainotu spārnu. Tu alksti lidojumu augstu debesīs un prieka dziesmu pasaulei. Bet nevari... Ja vien tu vēlies, es tev palīdzēšu. Tev tikai ir jāsaka, ka tu to vēlies..., - viņa klusi teica un maigi apskāva mani.

Es biju satriekta. Es stāvēju, cenšoties saprast, vai tas viss tikko notika īstenībā, vai arī tas bija manas iztēles auglis... Viss notika pārāk strauji, es nespēju domāt, vien asaras bira pār maniem vaigiem...

***

Attēls: www.huffingtonpost.com

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
Linduchy 13. novembris 2015 10:47

Paldies, meitenes :)
Gan jau, ka būs turpinājums...tikai jāatrod laiks rakstīšanai ;)

chika 13. novembris 2015 09:58

:$:$:$ .... izskatās, ka būs turpinājums! Raksti tik mīļā - mēs vēlāk te visas saziedosim naudiņu un varēsi publicēt grāmatu pēc gadiem un būt slavena! Sāc domāt psreidonīmu! :)

Kerstyna 13. novembris 2015 09:15

Un tālāk? Pirms ienirt baseinā vajadzētu kaut ko mazliet vairāk par šo baseinu zināt...ne? Es ceru, ka būs arī 3. daļa. Interesanti.

Inleila 12. novembris 2015 23:19

Cik gari, rīt pabeigšu lasīt, jāiet gulēt:)

rasas 12. novembris 2015 20:46

Turpinājumu.....