Laimes putns ar ievainotu spārnu (I daļa)

Linduchy
Linduchy 19. oktobris 2015 00:00
3139

Bārdas rugāji uz izlietnes malas, nomests dvielis, neiznesta miskaste, netīra kafijas krūze uz virtuves galda. Šķietami ikdienas sadzīviski sīkumi, bet tik kaitinoši, jo īpaši tāpēc, ka ilgu laiku biju pievērusi acis uz šo nekārtību, cerot, ka viņš pats sapratīs, kas darāms.

Nesteidzīgi saliku pēdējās mantas ceļasomā. Galvā šaudījās domas - kārtējo reizi paklusēt, savākt visu pašai pirms darba-brīvdienu brauciena vai beidzot uzsprāgt un paust savu neapmierinātību ar pastāvošo kārtību. Jo ilgāk domāju, jo augstāks kļuva emociju līmenis...

Pie durvīm pagriezos pret vīru, kontrolējot emocijas, mierīgi izteicu savu viedokli par esošo kārtību.

- Zini, es braucu prom uz 3 dienām. Tev būs pietiekami daudz laika, lai sakārtotu mājokli tā, lai man būtu prieks atgriezties šurp. Es neesmu mājkalpotāja. Saproti? Vai arī tu varētu piezvanīt savai māsai, lai jaunkundze atbrauc un visu satīra šeit. Ja reiz mēs viņu finansiāli uzturam, lai atstrādā savu uzturnaudu, nevis tēlo princesi.

Viņš palika šokēts, nespēja bilst ne vārda. Aizvēru durvis un izgāju pagalmā, velkot aiz sevis nelielo ceļasomu uz ritenīšiem. Mani jau gaidīja taksometrs. Taksists ielika somu bagāžas nodalījumā. Iekāpu mašīnā. Jutu nemieru un apmierinājumu, ka beidzot esmu to pateikusi.

Taksometrs uzsāka braucienu. Iezvanījās mans telefons. Zvanīja viņš...

- Kas, velns parāvis, tas tikko bija? - sekoja vesela lavīna ar neizpratni paaugstinātā tonī. Noliku klausuli. Man nav tas viss jāklausās. Telefons turpināja uzstājīgi zvanīt. Izslēdzu skaņu.

Skatījos pa logu un domāju par gaidāmajām brīvdienām un interviju ar dakteri Silviju viņas lauku mājā.

Pēc divdesmit minūšu brauciena biju nonākusi tikšanās vietā. Gaiss smaržoja pēc vasaras sākuma - svaigs, bet vēl dzestrs. Ēkas stiklotajās durvīs vēroju savu atspulgu - gaiši zaļš trencis, leoparda raksta lakatiņš, pieskaņota raksta bezpapēžu laiviņas, neliela miesaskrāsas rokassomiņa un ceļasoma. Mati vieglās lokās, lielas saulesbrilles, sarkanas lūpas. Pasmaidīju, jo man patika atspulgs.

Pēc brīža no ēkas iznāca dr. Silvija. Smaidīga un starojoša, krēmkrāsas tamborētā jakā ar jostu, ap kaklu apsiets tumši zils lakatiņš ar bēšīgām pumpiņām. Tērpu papildināja tumši zilas bikses līdz potītēm un miesaskrāsas bezpapēžu laiviņas, plecā apjomīga soma. Nevainojams matu sakrārtojums.

- Labdien! - smaidot sveicināju Silviju.

- Sveika! Ceru, ka neliku tev ilgi gaidīt? - viņa paspieda manu roku.

- Nē, viss kārtībā. Ierados vien pirms brīža.

- Jauki!

Pēc mirkļa piebrauca auto. No tā izkāpa gara auguma, stalts un izskatīgs vīrietis. Brīvā laika apģērbs bija rūpīgs, bet nepiespiests - tumši zils džemperis ar "V" veida izgriezumu, zem tā bija rūpīgi izgludināts miesaskrāsas krekls, ideāli pieguļošas tumši zilas auduma bikses, brūna josta un pieskaņoti loferi. Glīti apgriezti kastaņbrūni mati un brilles.

- Labrīt, dāmas! - vīrietis sveicināja mūs abas.

- Labrīt! - nedaudz apmulsusi atbildēju.

- Iepazīsties, tas ir mans dēls Dainis. Viņš būs mūsu šoferis šajās brīvdienās. Ceru, ka tu neiebilsti? - Silvija smaidīja.

- Protams, ka ne! - sarokojos ar Daini. Rokasspiedienu pavadīja dzirkstele. Neveikli uzsmaidījām viens otram.

Dainis ielika manu ceļasomu bagāžas nodalījumā, tad atvēra automašīnas durvis mātei un man. Dr. Silvija ieņēma pasažiera vietu blakus vadītāja vietai, bet es ērti iekārtojos uz automašīnas aizmugurējā sēdekļa.

Devāmies ceļā. Silvija sēdēja puspagriezusies, lai būtu ērtāk runāt gan ar mani, gan ar Daini. Ik pa laikam pieķēru Daiņa skatienu atpakaļskata spogulī. Cik skaistas acis - dūmakaini zilas un laipnas.

Mūsu braucienu piepildīja jautras sarunas un arī nopietnu tēmu apspriešana. Brīžiem likās, ka ceļabiedri intervē mani. Bet nejutu, ka man būtu kaut kas jāslēpj no viņiem.

Ik pa brīdim uzstājīgi vibrēja mans telefons. Vēl aizvien zvanīja mans vīrs. Kādu brīdi ignorēju vibrāciju savā rokassomiņā. Bet tad neizturēju un izslēdzu telefonu.

- Vai kādas problēmas? - jautāja Silvija.

- Nekas īpašs. Sadzīviskas problēmas, kuras, ceru, ka atrisināsies pašas brīvdienu laikā, - centos pasmaidīt, bet laikam smaids sanāca diezgan neveikls.

Dr. Silvija saprotoši pamāja un uzsmaidīja mani, mierinot, ka noteikti viss nokārtosies.

Jutu, ka mūsu attiecības ievirzās draudzīgā gultnē, kur nebūs noslēpumu.

Sarunas piepildīja pozitīvas emocijas un siltums. Man būs ļoti vienkārši iegūt nepieciešamo materiālu darbam. Brauciena laikā uzzināju, ka arī Dainis ir ārsts - sieviešu ārsts. Viņi abi strādā vienā privātklīnikā.

Pēc aptuveni divu stundu brauciena nokļuvām galamērķī. Izbraucot cauri senu koku alejai, automašīna iebrauca plašā pagalmā, kuru ieskāva neliels pārvaldnieka namiņš, glīti veidoti apstādījumi un skaists savrupnams - divi stāvi un mansards, dakstiņu jumts, dekoratīvs kaļķakmens apmetums, lieli logi.

Dainis pasteidzās izkāpt pirmais no mašīnas, lai atvērtu mums durvis. Viņš pasniedza man roku. Labprāt to pieņēmu un izkāpu no mašīnas. Man patika šī galantā apiešanās.

Dr. Silvija smaidīja un burtiski staroja no prieka, ka beidzot ir nokļuvusi šeit. Izskatījās, ka šī vieta ir viņas paradīzes stūrītis, kur atpūsties no pilsētas steigas un darbu gūzmas. Tā bija viņas maģiskā vieta, kur smelties pozitīvās emocijas un enerģiju jauniem darbiem.

Pagalmā mūs sagaidīja pārvaldnieks - pavecāks vīrietis ar sirmiem matiem, bet viņa kustības un sejas izteiksme liecināja par neizsmeļamu dzīvesprieku.

- Sveiks, Pēteri! - Silvija draudzīgi apskāva veco vīru.

- Sveicināti! Kāds prieks jūs redzēt tik kuplā pulkā, - viņš paņēma Silvijas apjomīgo somu, lai to palīdzētu ienest namā.

- Labdien! - sveicieniem piebiedrojāmies arī mēs ar Daini.

Silvija ar Pēteri iegāja namā. Dzirdēju, kā Pēteris stāsta, kas ir paredzēts šodienas ēdienkartē, kādi jaunumi ciematā notikuši pēdējā laikā. Man tas viss šķita tik jauks - jā, nedaudz lauciniecisks, bet tik sirsnīgs un mīļš.

Dainis izņēma no mašīnas manu somu un nesa to uz savrupnamu.

- Nāc, es tev parādīšu tavu istabu, - viņš smaidīja.

- Ļoti skaists nams, - nespēju atraut acis no dakstiņu jumta. Ak, tā ir mana vājība.

- Paldies. Šī ir manas mātes izsapņotā vieta. Viņi abi ar Pēteri te ir uzbūruši savu mazo paradīzi.

Iegājām namā. Varēja just, ka saimnieku prombūtnes laikā viss tiek rūpīgi uzturēts un kopts. Telpas bija gaišas un tīras. Tās piepildīja svaigs gaiss. Viesistabā uz galda bija novietota vāze ar rozā peonijām.

Mēs uzkāpām pa kāpnēm. Dainis parādīja manu istabu - tā bija plaša un gaiša. Mēbeles bija senlaicīgas un gaumīgas. Arī manā istabā uz galdiņa stāvēja vāze ar peonijām. Mani pārņēma neaprakstāms prieks.

- Šī nu būs tava istaba. Viss nepieciešamais ir salikts viesu vannasistabā. Ja tomēr kaut kā trūkst, droši jautā, - Dainis nolika manu ceļasomu pie gultas.

- Netraucēšu tev izkārtot mantas.

- Istaba ir ļoti jauka. Paldies par rūpēm!

Dainis pasmaidīja un izgāja no istabas. Mājas pirmajā stāvā dzirdēju jautrus smieklus. Pēteris un Silvija apsprieda kaut ko uzjautrinošu. Pievēru durvis un izvilku no somas savu telefonu - "Lieliski", te nav sakaru pārklājuma! Šīs nudien būs brīvdienas, nodomāju pie sevis.

Novilku trenci un iekritu gultā. Tā bija tik mīksta. Gultasveļa smaržoja pēc lauku zālītēm - fantastiski.

Uz mirkli aizvēru acis. Mani pārņēma miers. Mājai piemita īpaša aura. Brīvdienas būs brīnišķīgas, nodomāju pie sevis.

Man likās, ka esmu vien aizvērusi acis uz mirkli, bet laikam biju iesnaudusies. Mani uzmodināja klauvējiens pie durvīm. Tā bija dr. Silvija.

- Jā?

- Ceru, ka tevi neiztraucēju? Pētera sieva ir pagatavojusi mums pusdienas - gaļas pīrāgu un salātus. Laipni aicināta pie galda, - viņa tik sirsnīgi smaidīja.

- Paldies! Izklausās gardi!

Mēs abas devāmies uz ēdamistabu.

Galds bija saklāts. To rotāja senlaicīgi porcelāna trauki, kristāla glāzes, neliela peoniju kompozīcija vāzē un glīti salikts ēdiens servēšanas traukos. Ēdiens smaržoja debešķīgi. Dainis mūs gaidīja istabā. Viņš atvilka krēslu mātei, tad man un apsēdās pats - galda galā.

Mani nedaudz izbrīnīja, ka pārvaldnieks un viņa sieva nepievienojās mums pie pusdienu galda. Manā ģimenē tā bija pieņemts, kad mēs viesojāmies savā lauku īpašumā, pārvaldniece vienmēr mums piebiedrojās pie pusdienām. Kad sarunas laikā par to ieminējos, dr. Silvija bija ļoti izbrīnīta. Viņa nekad par to nebija domājusi. Viņa bija laipna, bet sapratu, ka šajā namā tāda tradīcija netiks ieviesta.

Ēdām pusdienas un dzērām ābolu vīnu. Vīns bija darināts no dārza āboliem. Pēterim vīna darīšana esot sirdslieta ... tāpat kā dārza darbi.

Pusdienas bija neticami gardas. Man radās vēlme vēlāk aiziet pateikties Pētera sievai par gardo gaļas pīrāgu. Patiesībā man bija apslēpta doma - cerēju, ka, iespējams, izdotos izvilināt no viņas recepti.

Pēc pusdienām devāmies pastaigā pa dārzu un apkārtni. Dr. Silvija gāja pa priekšu un aizrautīgi stāstīja par visu. Mēs ar Daini gājām viņai aiz muguras kā ekskursanti. Jo vairāk mēs staigājām, jo vairāk mani apbūra Silvija un apkārtne. Bet attiecībā pret Daini es jutu kaut ko īpatnēju. Tas bija kaut kāds neizprotams mulsums. Starp mums bija uzšķīlusies dzirkstelīte, bet, neskatoties uz savu nobriedušo vecumu, mēs dumji smaidījām ik reizi, kad saskatījāmies ... kā tādi pusaudži.

Man šķiet, ka to manīja arī Silvija, jo viņa tik viltīgi, bet sirsnīgi smaidīja, ik pa brīdim atskatoties uz mums.

Izstaigājām tuvējo apkārtni un devāmies uz savrupnama pusi. Dr. Silvija juta nelielu nogurumu. Viņa vēlējās nedaudz atgulties un palasīt grāmatu.

- Mīlīši, es došos nedaudz atpūsties. Bet jums noteikti ir jāaiziet līdz strautiņam. Tur ir satriecoši skaisti! - viņa noglāstīja plecu dēlam un uzsmaidīja man.

Dr. Silvija devās uz māju, bet mēs turpinājām pastaigu. Pēc brīža nonācām pie strautiņa. Viņa nebija melojusi, te tiešām bija pasakaini skaista vieta.

Mēs runājām par kino, mūziku. Mūsu gaumes bija neticami saskanīgas. Viņš smīdināja mani, es smīdināju viņu. Un man radās nepārvarama vēlme viņam pieskarties. Es uzmanīgi un glāstoši pieskāros viņa delnai. Mūsu skatieni satikās, pirksti maigi savijās. Viņš smaidīja. Smaidīju es. Viņa acīs bija manāms prieks un pateicība, ka es esmu spērusi pirmo soli. Viņš sakļāva mani apskāvienā un maigi noskūpstīja manas lūpas. Atbildēju viņa skūpstam. Lūpas pavērās, un mūsu mēles kaislīgi savijās. Jutu kņudināšanu vēderā. Šķita, ka mirstu, ka kļūstu viegla kā pūciņa un paceļos gaisā. Viņš glāstīja manu seju, augumu. Es glāstīju viņa zīdainos matus. Laiks apstājās, visa pasaule griezās ap mums...

Nekādas vainas sajūtas ... it nemaz, kaut vajadzēja būt gan. Bet man bija labi ... pārāk labi, lai satrauktos un domātu simtiem domu, cik tas viss ir nepareizs.

Mēs turpinājām apskauties un skūpstīties. Tauriņi manā vēderā bija pamodušies un trakoja...

Viņš nelaida mani vaļā, cieši turēja savos apskāvienos un skūpstīja lūpas, seju, ausu ļipiņas, matus, kaklu. Es nemaz nepretojos, man patika šī vīrieša ciešais tvēriens un skūpsti. Es jutu, ka kļūstu vāja. Es ļāvos.

- Tu liec man uzvesties kā pusaudzim. Bet, sasodīts, man tas patīk! Tu dari mani laimīgu, - viņš čukstēja man ausī.

- Mēs abi esam zaudējuši prātu, - labpatikā atliecu galvu, lai Dainis var skūpstīt manu kaklu.

Viņa maigie glāsti un skūpsti mani darīja traku, bet pamazām sāka atgriezties veselais saprāts.

- Mums ir jāiet atpakaļ. Mūsu ilgo prombūtni pamanīs.

Dainis turēja mani savos apskāvienos.

- Es nevēlos, lai tas beigtos.

Noskūpstīju viņu, atbrīvojos no ciešā apskāviena un satvēru viņa roku.

- Iesim! - smaidīju un pieglaudos viņa plecam.

***

Attēls: www.pinterest.com

Laimes putns ar ievainotu spārnu (II daļa)

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
Kerstyna 21. oktobris 2015 17:06

Feini, Kaķsieviete :) Tas ir Tavs žanrs un lauks, es patiešām, ar nepacietību gaidīšu turpinājumu :)

Linduchy 20. oktobris 2015 20:48

Paldies, meitenes :)

LosOjosVerdes 20. oktobris 2015 12:05

Tā, izlasīju un sakārojās arī man tādas sajūtas.....:) Forši uzrakstīts!(L)

chika 20. oktobris 2015 09:23 Catwoman

Tad tik sāc rakstīt!! Es gribēšu ar visu autogrāfu! ;)

Linduchy 19. oktobris 2015 20:37 chika

Tā ir grāmata, kuru vēl neesmu sarakstījusi (angel)

chika 19. oktobris 2015 19:58

:$ Man kā reiz kas tāds pietrūkst..... tobišs - kas tā par grāmatu??? gribu izlasīt!!! šitāda romantika man patīk!