Kopā būšanas randiņošana

hiperkeri
hiperkeri 21. jūnijs 2011 00:00
551

sveikas,mīļās:)

 

pēc mazās pauzes es atkal jums pakavēšu pāris minūšu jūsu tik dārgā laika:)

 

tā kā jau kādas 4 dienas esmu kopā dzīvojošs tipāžs ar savu mīļoto(iemēģinām,kā tas ir-tik trakiem 2 indivīdiem pamēģināt dzīvot kopā),un pagaidām viss ir ļoti veiksmīgi:) vismaz šoreiz goal ir līdz jāņiem nodzīvot kopā,un tad pēc izvērtēšanas-varbūt līdz laikam,kad man ir jābrauc jūlija beigās strādāt uz Doles Daugavas muzeju.(starp citu,brauciet ciemos:) )

 

pieķēru sevi pie domas,ka patiešām šoreiz visu mēģinu nesarežģīt,un,ja kaut ko esmu pati sarežģījusi,tad beidzot man ir cilvēks,kas ar pāris teikumiem no savas puses to māk atšķetināt kā uz burvju mājienu pat manu acu priekšā(lai arī kā dažkārt nevēlētos padusmoties:D:D:Dtas vienkārši nav iespējams)

 

vakar sanāca tāds neko-darīt-rīts un izdomājām pēcpusdienā aiziet mežā pastaigāties.kā jums liekas,ar ko beidzās mūsu pusstundiņa-varbūt-stundiņa pastaigā??

 

mēs 3 stundas nomaldījāmies pa galīgi jocīgām pļavām(ļoti,ļoti aizaugušām),Iecavas (vai nez-kādas -citas upees ) grāvjiem,mēģinot tos pāriet,jo,tikko mums radās nojausma,uz kuru pusi iet,tā-ūdens priekšā...otrās stundas beigās man jau radās absolūtais pofigisms un dzima mana `prātīgā` doma-klau,man jau tagad ir pavisam pie vienas vietas,kādā stāvoklī ir manas drēbes-peldam pāri! par laimi,man ir prātīgs vīrietis..:D un nevajadzēja ar džinsiem un tkreklu mesties ūdenī..

 

pirmo reizi mūžā laikam biju skrējusi pa pļavu:)

 

un beigās izrādījās,ka bijām veikuši apmēram 10 km ne tikai pa Jelgavu,tās rajonu,bet kaut kur arī ozolnieku rajonā-lielceļi,tiltiņi,pļavas,mežu brikšņi,upes grāvji..un kas mūs uz to parāva??nav ne jausmas:) tas tikai apliecina,cik viens dulls,tik otrs:)

 

un,neskatoties uz to,ka tad,kad atradām aptuveno trajektoriju mājupceļam,sākās tāds mērenas dušas izmēra lietus.bet arī tas nekas:) divi noguruši stāvi priecīgām sejām,viens otru balstīdami,ik pēc maziem brīdīšiem apmainīdamies ar bučiņām,čāpoja uz māju pusi:)

 

pēc šāda pārgājiena beidzot māku novērtēt mazos dzīves prieciņus:)

 

un cik ideāli,ka pirms tam,mēģinot pārsteigt mīļoto,biju iegādājusies zefīrus un šampanieti-pēc šī pasākuma tie bija riktīga odziņa vakara noslēgumam:)

 

tāda sajūta,ka mani jāņi ir katru dienu:)

Autors neiebilst, ja viņa publicētais materiāls portālā Sieviešu Klubs, bez iepriekšējas saskaņošanas ,tiek ievietots citos informācijas avotos ar hipersaiti uz viņa oriģinālo materiālu.
Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
hiperkeri 21. jūnijs 2011 15:36

pikadilij,nu baigi nomākti jau skan. jautājums sev-vai Tu pati gribi ar viņu būt kopā? u daudz reiz man nostrādā nesaku ,bet izdaru taktika-lai tās runas paliek problēmām,ja tādas vajag,bet laikam vienīgais,ko varu ieteikt-saglabāt to vieglumu,ja esat nolēmuši turēties viens pie otra-jo cilvēks jau daudz nemainās,sākot attiecības(mēs tikai redzam otru no citām pusēm),tad nu-tikai saglabāt to sākotnējo attieksmi!:)

pikadilija 21. jūnijs 2011 14:39

nu nez, es esmu kopa 7 gadus, ja sakumaa mes ar staigajam pa naktim pa rajonu, pljapajam par visu ko un neko, ta tagad, sarunas lielakoties tikai sadziviskas, rutiina apkart ir ta ka pashai jau riebjas... esmu visu ko izdomajusies ko lai dara, gan ar smukam vakarinjam sagaidu, gan izdomaju kadu asho ideju, kas parasti tiek noraidita..... un tad beigas nolaizhas rokas... vot es labprat gribetu ka man pazvanitu un pateiktu, davai braucam uz turieni padauziities, es protams uz reiz piekristu.... bet kad es ko izdomaju un negaiditi piedavaju, pareizak sakot braucam, daram - preti sanjemu - vrbut pajautaa vai es to gribu, vai nav kadi citi plani utt... un tad rokas nolaizhas... ir man tads virishkjis, kuraa no romantikas ne smakas, kas neuzskata ka attiecibas jakopj..... lidz ar to es nevaru neko tadu teikt, ieteikt utt...
vel jo vairak, ka tagad esam nolemushi divas nedeljas padzivot atsevishkji.... julija pirmas nedeljas dzivosim atsevishkji, es pati piedavaju, pati apzinos riskus, bet esmu nogurusi attiecibas vilkt uz saviem pleciem, majas darbi visi uz manim, un lai musu starpaa butu kada rozinite ta arii man jadomaa... ka vinjam ko saku, atbildi sanjemu ka vinjsh nav tads cilveks... tas ka nesaka vai nedara nenozime ka vinjsh neko nejut vai neredz..... nu nez, lai padzivo viens, izbauda to laiku un tad varbut saks kaut ko realak domat, jo es gribu gjimeni - berninju, ka varu palajuties uz virieti, ja paludzu nopirkt pienu tad arii noperk, nevis atnak majas ar alinju, bet pienu redziet aizmirsis.... neesam ar vairs patsmitnieki, 30 vel nav, bet kaa saku pavisam tuvu, kas ta tie 2 gadi ir un 30 jau klat. ta nu gaidu, kas ta tai laikaa notiks un ka bus pec tam. :)
bet ar tadu prieku atceros musu pirmsakumus, ka tagad pat rakstot smaids uz lupam un cik tas bij superiigi...
... arii tagad labprat roku roka sadevushies gribetu izskridit plikam kajam visas rigas ielas peljkjes.... bet tas paliek tikai mans sapnis....

aaija 21. jūnijs 2011 10:40

Burvīgi.:) nezinu kā pēc 10, bet pēc 5iem viss joprojām ir tikpat jautri un labi un mīļi...tikai, protams, ikdienas rutīna mēdz apvilkties apkārt un vēl ja ir kāds maziņš pa vidu. Tāpēc man ik pa laikam galvā skan V.Vētras dziesma: "Ja kādu dienu tu no darba atpūstos, atstātu mēs abus bērnu kaimiņos, varbūt viņi vienu dienu paciestos...divi vien mēs brauktu zaļumos"....:)
Tas laikam būtu labs vasaras novēlējums - atrast vasarā kaut vienu dienu/nedēļas nogali, kur aizmirst par ikdienas rūpēm un ar mīļoto aizdoties kaut kur "ekspedīcijā".:)

hiperkeri 21. jūnijs 2011 10:16

varbūt vari padalīties,kas notiek pēc 10 gadiem?;)
un jā,esmu fanā par spontānajiem pasākumiem:)

kinkazhu 21. jūnijs 2011 09:56

Bet pēc 10 gadiem taču ir citas lietas, kas silda sirdi, ne? ;)

pikadilija 21. jūnijs 2011 09:02

superigi, shadi negaiditi un neplanoti pasacieni ir pashi labakie, un lielakoties tie parasti ir tieshi attiecibu sakumaa, a pec gadiem 10 jau shkjiet ko me ste kaa tadi berni njemamies... a taa tik ljoti pietruukst vis maz man....
super, baudi katru mirkli ko sniedz šī jautrā kopa būšana....