Svētku nekad nav par daudz un savus mīļos palutināt nekad nav par skādi. Man patīk, ka mani lutina, patīk saņemt ziedus un mīļumu, tomēr man gribas, lai tas nāk no sirds, nevis tiek darīts tāpēc, ka tā vajag!

Valentīndienas tuvums manī atsauc atmiņā stāstu, kur cilvēki, gribot noķert romantiku pa lēto, iekš viena no kopāpirkšanas saitiem iegādāja iespēju baudīt divvientulību vienā no Latvijas lauku viesnīcām un metās izmantot, aizbraucot valentīndienai tuvākajā nedēļas nogalē tur atpūsties. Viesnīca mudžēt mudžēja no šādiem un līdzīgiem viesiem, ikviens no tiem cerēja baudīt netraucētu romantiku. Laukā laiks labs, un apkārtne smuka, visiem vietas gana, bet vakarā, sākās jautrības. Jo ko gan citu cilvēki atbraukuši uz viesnīcu baudīt romantiku grasās darīt, kā kārtīgi izvingroties gultā un ne tikai. Tā nu vakarā visi salien numuriņos un vakars var sākties.

Bet, ak, vai, kā izrādās skaņas izolācija nav viesnīcas stiprā puse. Sākumā pārītis sakautrējies, bet tad, saprotot, ka gultas čīkst it visās pusēs, nolemj baudīt to, pēc kā braukuši. Sajutušos kā kārtīgā attiecīgā iestādē, bet tā kā ar humora izjūtu viss kārtībā, paši iesmējuši par sevi, nejutās vīlušies. Tiesa atkārtot gan neko tādu vairs nevēloties, labāk baudīšot romantiku citā laikā.

Mani vienmēr ir mulsinājuši dažnedažādi suvenīriņi sirsniņas un citās formās. Ir jau arī smuki un gaumīgi, tomēr nezkurais ķēms ar sirsiņu vai sirsniņformā un vairākus gadus pēc kārtas, rada smukus uzkrājumus. Vienmēr ir šī dilemma ko tad ar to visu darīt pēc tam – izmest musarkastē negribas, jo tomēr dāvāts ar mīlestību, sadedzināt arī ne visu var, nokraut plauktos un ikreiz slaucīt putekļus un sūkstīties, ka plaukti aizkrauti, bet derīgām lietām vietas tāpat nav, sakrāmēt kastēs un nobāzt kaut kur?

Kā svinēsi? Kāda ir tava attieksme pret "svešajiem" svētkiem? Ko tu dari ar šiem mīļajiem, bet nejēdzīgajiem niekiem?