Kāds pavisam parasts mīlasstāsts

nosiguldas
nosiguldas 21. februāris 2012 00:00
553

Šoreiz ne par to, ka, ja ko vēlies, tas noteikti piepildīsies, jeb sapņiem par princi baltā zirgā. Nebūs brīnumu. Tikai sajūtas, ar kurām dzīvoju jau gandrīz sešus gadus.

Es bieži sev jautāju, kas ir mīlestība no pirmā acu uzmetiena, un kas ir mīlestības piepildījums, laikam jau katram kas savs. Ja man savos gados astoņpadsmit būtu tik daudz pieredzes kā tagad es varētu teikt, ka esmu piedzīvojusi mīlestību mūža garumā, bet tā tas nebija. Es tāpat kā citas jaunas meitenes lauzu ceļu, kritu un atkal cēlos. Tagad es domāju, kā būtu, ja es neatrastu to māju internetā un neatbrauktu dzīvot no Rīgas uz laukiem. Ja nebūtu apstākļu sakritība, mēs varējām arī nesatikties.

Kad es viņu ieraudzīju pirmo reiz, diezgan nievājoši pie sevis noteicu, un ir kāda, kas grib būt kopā ar viņu, bet otrā reizē mēs sasveicinājāmies un man nezināmu apstākļu dēļ gribējās uzsākt sarunu, tikai nebija par ko. Pēc trešās reizes man likās, ka viņš ir lielībnieks, kā jau visi maza auguma vīrieši ar Napoleona sindromu. No viņa nāca tāds savāds siltums, kā saulesstars, kas saskaroties rokām lika notrīcēt. Mēs bijām tik dažādi un tomēr tik līdzīgi. Man nevajag atrasties viņam līdzās, es tik un tā jūtu viņa roku sev aiz muguras un tad var gāzt kalnus, jo jūtos drošībā.

Mūsu attiecības sākās ar akmeņainu ceļu un katrs solis, ko mums bija jāpārvar mūs tikai satuvunāja. Gan mana operācija, gan smagais mazulītes gaidīšanas periods. Brīžos, kad jūtos nogurusi un dusmīga uz visu pasauli, man tik ļoti gribās mājās, jo atverot durvis man pretī skries mana mazā mīlulīte un es satikšu maigu acu skatienu, kas vērtējoši ieskatīsies manī un jautās, vai nenosali, dzersi tēju, vai vakariņosi.

Es jūtu viņu un viņš jūt mani, es paskatoties zinu, ko viņš teiks un viņš smaida un saka, es zināju, ka tieši to tu teiksi. Mēs protam ieklausīties viens otrā, manas sāpes es redzu atspoguļojamies viņa sejā un viņa, izjūtu caur sevi.

Tās ir sajūtas ko es saucu par mīlestību, gan priekos, gan bēdās līdz nāve mūs šķirs. Mīlestība tie ir divi cilvēki, divas sirds pusītes, kas ir trauslas kā stikls un pat neliela kļūda reizēm var radīt plaisas, kas vairs nav savienojamas. Tapēc mīlestība ir jāsargā, ir jāciena vienam otru un vienmēr jāatcerās- NEKAD NEDARI OTRAM TO, KO NEVĒLIES, LAI DARĪTU TEV.

 

Februārī Sieviešu Klubā kolekcionējam iedvesmojošus mīlasstāstus. Dalies arī savējā un iespējams tieši tev dāvināsim ielūgumu uz fenotipoloģijas semināru. Vairāk par konkursu lasi šeit>>

Autors neiebilst, ja viņa publicētais materiāls portālā Sieviešu Klubs, bez iepriekšējas saskaņošanas ,tiek ievietots citos informācijas avotos ar hipersaiti uz viņa oriģinālo materiālu.
Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies