Kādas pašnāvības anatomija.

Kerstyna
Kerstyna 21. oktobris 2013 10:17
2002

Kur ir šķēres? Ā, te ir, labi, tagad jāpārgriež visi datora vadi..... Darīts, tagad jāiznīcina mobilais telefons, ja nu pēkšņi rodas vēlēšanās kādam piezvanīt.....

Esmu viens, pilnīgi viens, priekš visiem esmu aizbraucis un atgriezīšos tikai rītvakar, kad manam dēlam jāatnāk pēc kabatas naudas.

Vēl esmu šeit, uz sliekšņa, man vēl ir drusku laiks, sev. Priekš citiem visu jau esmu izdarījis, pusi no firmas pārdevu kompanjonam, dzīvokli un mašīnu pārdevu pa lēto.....

Ko es darīšu ar naudu? Jau izdarīju, atstāju naudu advokātam, maniem pēdējiem izdevumiem, bet pārējo jau izliku pa ziedojumu kastītēm Dzīvnieku patversmei. Skarbi, vai ne?

Jautāsiet par ģimeni? Patiesībā, mana šķirtā sieva, un padauza meita, un profesionālais slaists dēls no manis jau ir visu paņēmuši. Viņi ir ņēmuši, ņēmuši, bet nu vairs nebūs ko ņemt. Man viss ir piegriezies, tā laikam tagad saka. 

Pēc nedēļas man paliek 45 gadi, un es nesaņemšu puķes un kādu ādas aksesuāru no firmas, liekulīgu sveicienu no šķirtās sievas, no meitas Linetes un dēla Edgara. Protams, viņiem vajag, lai man laba veselība un bizness plaukst... tikai man to vairs nevajag. Esmu noguris, tukšs, nolietots...

Man nav daudz laika vairs.

Viena, divas, trīs........ desmit Velbutrīna tabletīšu, vēl daži antidepresanti... Divi -  trīs dakterīši, pārliecinošs stāsts par depresiju, dažas jaukas receptītes un te viņas ir... raibās tabletītes. Nezin, ar ko gan labāk noskalot? Ar „Jim Bim”vai „Read label”vai šņabi ?

Viss gandrīz ir izdarīts, atliek tikai pēdējais – tablete, uzdzēriens, tablete...... Man nav sevis žēl, mani atradīs rītvakar mans naudas kārais dēls... tablete, uzdzēriens, tablete..... tab....le...te......tab....le......tab............

Autors neiebilst, ja viņa publicētais materiāls portālā Sieviešu Klubs, bez iepriekšējas saskaņošanas ,tiek ievietots citos informācijas avotos ar hipersaiti uz viņa oriģinālo materiālu.
Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
hiperkeri 24. oktobris 2013 16:52

nē ,nē un vēlreiz nē!! Šādi stāsti ļauj tikai apmierināt vidusmēra latviešu domāšanu. Neviens reāli tā arī neaiziet un nepiezvana tam,kam to vajag!!!! Bet visi vienmēr lasa un šausminās un jūtas,jā-novērtē savu dzīvīti. bet kur ir izaugsme un attīstība uz ko labāku nākotnē?? Labi,novērtē,ka dzīve ir labāka salīdzinājumā ar citiem. bet turpini rauties tajā pašā apburtajā lokā ikdienā. nekas nemainās! Bet tad atkal valdība būs vainīga,citreiz-kaimiņš.. un nebeigsies tā pelēcības domāšana,un pelēkā dzīve,ja mēs neizvēlēsimies domāt citādi!!!! CIlvēki, mostieties!!!!!!

Kerstyna 23. oktobris 2013 11:29 hiperkeri

Diemžēl, dzīve nav rožu lauks. Var aizvērt acis un aizvērt ausis - neredzēt, nedzirdēt, neiedziļināties.... Ieņemt pozu - tas uz mani neattiecas. Bet realitāte ir tāda, kāda ir. Iespējams - zinot, ka notiek sliktākas lietas, mākam novērtēt to, kas mums ir.

VesmaSk 23. oktobris 2013 09:17 hiperkeri

Šoreiz pievienošos Rebeka viedoklim. Varbūt šis stāstiņš liks kādam kaut kazliet aizdomāties - vai tiešām veiksmīgie un bagātie ir tik laimīgi un apmierināti... Cilcēcīgā nekas nevar būt par daudz.:)

Rebeka 22. oktobris 2013 18:01

Stulbais autocorect .... nesatiktajam ...

Rebeka 22. oktobris 2013 18:00

Es gan domāju pretēji hiperkeri, šādi stāsti ir realitāte, varbūt, kādam pat tas lika aizdomāties un piezvanīt kādam sen nedarījtam vientuļam draugam, vai kaut kā tā. Nevajag jau visu laiku tikai, salkanos stāstiņus ar laimīgām beigām lasīt.

hiperkeri 22. oktobris 2013 17:37

Nu klau. Vai tikai man šķiet,ka vajadzētu piebremzēt ar medskatiem?? Tu taču pati izlēmi būt par māsiņu,dakteri,vai ne? Tad Tu arī saprati,ar ko ir jārēķinās, lai visiem skatiem tiktu pāri! Bet nevajag šo vietu,kur mēs gūstam iedvesmu,ziedam,plaukstam- ar savām profesionālajām lietām sabāzt.. nu,ja tas nedod nekādu labumu citiem vai tev pašam,nu tad kāpēc to laist pasaulē?? Varbūt kāds cits to nespēj tik labi`sagremot` kā tu,kas tam ir trennēta,tāpēc,lūdzu,lūdzu,pataupi šos šausmu skatus no izsaukumu vietām lūdzu,nezinu,`Kriminaļ info`, `Beztabu` vai kādam piemērotākam,ja tik ļoti ar to gribas dalīties. Varbūt vajag to izrunāt ar kādu speciālistu,tas arī nebūtu peļami.

Kerstyna 21. oktobris 2013 20:52 krx

Realitāte mīļā, realitāte... ir vīrieši spēka gados no cilpas izņemti, no dīķa, kur ar visu mašīnu iebraukuši, tabletes sadzēruši, sagrieztas vēnas un - izšķaidītas smadzenes pa perimetru..... Mans stāstiņš vēl tāds maigi izpludināts.... kā akvarelis :)

spaara 21. oktobris 2013 14:57

Lauku kapsētā ieraudzīju svaigu ziediem nokrautu kapiņu. Jauns vīrietis, 34 gadi, esot izdarījis pašnāvību. Skatījos uz to ziedu kaudzi un domāju - nebija taču vientuļš, ja reiz tik daudz ziedu atnests, tātad daudziem sirds sāpēja par aizgājēju. Bet kurā brīdī viņiem pazuda kontakts - pašnāvību izdarījušam puisim un tiem, kas tik dāsni ziediem viņa kapiņu greznoja....cilvēki varēja atrast laiku, lai atnāktu uz kapiem, vai tad pie dzīva nebūtu gājuši?

Rebeka 21. oktobris 2013 13:56

:( Skumjšs stāstiņš bet jā tā notiek....

Kaimiņš kurš nošāvās arī ar visām mantām tā izdarīja :( Atceros atnesa savus ģirtāraspedāļus un skaņu pulti atdeva man sakot "zinu ka tev draugs mūziķis, gan noderēs, man tikai mājās putekļus krāj" (bijušais draugs bija mūziķis). Tā nu tobrīd neko nenojautu,vienīgi šķita dīvaini, ka viņš tā, jo nekādas draudzīgās attiecības mums nebija, iepriekš tikai pieklājīgi sasveicinājāmies vienmēr... Kad pateica, ka viņš nošāvies tepat blakus savā garāža, man tapa skaidrs, kāpēc pēkšņi tik draudzīgi mantas atdeva. Skumji, jo šis cilvēks to darīja izmisuma dēļ, kā izrādījās, visu varēja nokārtot, bet viņam šķita ka nevarēs...

KRX 21. oktobris 2013 13:46

Nu, trakums ar šito autori... Tā medicīna viņā rosina ārprātīgas fantāzijas! :)