Kad sāp, bet plākstera nav. . .

chika
chika 20. februāris 2016 19:50
1715

Es nekad nedomāju, ka tā diena, kas iesākusies jauki ar skaistu ziemas saullēktu un diez gan siltu rītu var pārvērsties lielās sāpēs. Mēs visi dzīvojam mierā līdz dienai, kad pienāk viss melnākā stunda mums…

Saņēmām ziņu, ka vīra tēvs miris. Protams, sāpe neizsakāma un tu nezini kā cilvēkam kuru mīli palīdzēt, un sāp arī tev, jo esi bezspēcīgs pret šīm sāpēm. Jo nav jau pušums, kur uzlīmēt plāksteri un pēc pāris dienām sāpe ir pārgājusi un palikusi tik krevele. Asaru bij daudzum daudz, jo lai kādi tie vecāki mums nebūtu, mēs viņus sirds dziļumos tā pat mīlām, kaut savstarpējā saskarē var būt pat liekas otrādi.

Ir grūti noskatīties un apzināties, ka tu neko nevari līdzēt, pat nav tādu vārdu, kas spētu īsti mierināt kaut uz laiku. Vienīgi laiks, tikai laiks var būt kādreiz to visu sāpi izdzēsīs no sirds un prāta.

Bet nākamā diena atnesa vēl lielāku sāpi – māte pasaka, ka tu vainīgs pie tā! Sajūtas un sāpes ir neaprakstāmas. Gribas aizbēgt no pasaules uz visiem laikiem.

Uz to visu noskatīties ir ļoti sāpīgi – liekas, ka pašam rauj sirdi no krūtīm ārā. Ir sāpes par otru, ir dusmas un naids uz visu. Bet tik viens jautājums – ko darīt, kā otram palīdzēt? Bet atbildes nav un joprojām nav. Jo nav vārdu vai darbu kas ārstē, nav nekā. Vienīgi mīļot un apskaut, lai jūt, ka esi līdzās un kādam vajadzīgs.

Ir pagājušas dažas dienas, bet sāpe ir tikai aptverta un saprasta, bet ne izsāpēta, tai vajadzēs, daudz, daudz laika un mīlestības no tuvajiem, lai aptvertu, ka ir jādzīvo tālāk… lai cik grūti šodien nebūtu. 

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
chika 22. februāris 2016 16:21 pece

Nu vīrs pat īsti uz bērēm iet negrib, jo ir jau vēl vecāmāte no tēva puses, kas par viņu ar neko labu nevar pateikt... Man pat ir bail iedomāties, kas būs rīt bērēs, jo kad nomira vīra vecāmamma, kas viņu audzināja, tad ar bij šitā pat, tur klāt radi bēru mielastā sāka "mazgāt netīros palagus" par nelaiķi. Es pat negribu zināt kas būs tagad...

pece 21. februāris 2016 17:32 chika

Tādā brīdī pārsvarā cilvēki mēdz reaģēt saasināti, pateikt daudz lieka un nevajadzīga. Tieši šādos brīžos ir jācenšas šīs lietas tvert vieglāk. Tas ir grūti, ļoti grūti, bet ir tā vērts!

Vīramātei vajag atbalstu vairāk kā citos brīžos, jo viņas balsts ir pazudis, īpašai, ja ar dēlu nekādas labās attiecības nav.
Padomājiet, kā abi ar vīru variet līdzēt vīramātei, ilgtermiņā tas būs milzīgs pluss.

chika 21. februāris 2016 10:56

Sēras ir viens, bet ... ja māte tevi visu mūžu ir ēdusi, ka tu tāds, tu šitāds - vienmēr slikts un vēl tādā brīdī viņa nevar naidu aizmirst... un tam visam vēl pa virsu ir dzeršana dien dienā. Agrāk viņu no tā visa "sargāja" vecāmamma, tagad ir mans laiks "sargāt".

LosOjosVerdes 20. februāris 2016 22:46

Līdzjūtība!

Kerstyna 20. februāris 2016 22:32

Turies, Tev vajag daudz spēka, par diviem. ... Es ar Tevi... un nevajag ļoti ņemt pie sirds to, ko kāds tādā brīdī pasaka.
Es jau reiz rakstīju , ka kādu vainot zaudējuma gadījumā ir normāli, neatkarīgi no tā - kurš vai kas ir zaudēts.

pece 20. februāris 2016 22:25

Turies! Laiks tiešām dziedē rētas.
Savukārt, pamēģini saprast, ka cilvēki savās sērās un sāpēs mēdz uzvesties ne pārāk adekvāti, neturi ļaunu prātu par to....

VesmaSk 20. februāris 2016 20:52

Turies! Mēs ar tevi.:$