Kā tu to vari izturēt?

Autors: Linduchy, 2017. gada 23. augusts, 00:49:16
Kā tu to vari izturēt?

"Kā tu to vari izturēt?" Šādu jautājumu es dzirdu no apkārtējiem cilvēkiem - gan ģimenes, gan tuviem draugiem, ar kuriem ikdienā uzturu kontaktus, gan sen neredzētiem draugiem, kuri šobrīd ir atkal "iekāpuši" manā saskarsmes lokā.

Problēmas, ķezas un sū..., kas neplānoti uzkrīt uz galvas. Spiediens no vienas puses, spiediens no iekšienes un spiediens no malas. Pamācības, kā būtu pareizāk rīkoties. Pamācības no cilvēkiem, kuri nekad nav bijuši tādā situācijā, bet uzskata, ka viņi zina labāk. Un, ziniet, lielākā daļa iesaka to vieglāko ceļu - padoties, ļauties sabiedrības normalitātes plūsmai, būt tādai kā citi. Uzmācīgas pamācības, kas iespiež sabiedrības noteiktajos rāmīšos - brīvdomāšanai te nav vietas. Tev ir jādzīvo kā visiem, tev ir jāēd kā visiem, tev ir jābrauc atvaļinājumā kā visiem, tev ir jāiepērkas kā visiem. Ja tevi tas neinteresē, tu neesi normāla, tev noteikti kāda kaite - jo tu esi SAVĀDĀKA!

Kā es to varu izturēt? Nav vienkāršas atbildes uz šo jautājumu. Ir brīži, kad es vienkārši uzlieku smaidošo masku un cenšos sev iestāstīt, ka vienmēr var būt arī sliktāk un bezcerīgāk. Tomēr ir brīži, kad es dusmojos, žēloju sevi, paraudu un galvā prātoju, ka var tak būt arī savādāk - labāk. Ir brīži, kad man no visas sirds gribētos pamest visu un visus - aizbraukt prom, tālu prom. Saraut kontaktus ar visiem. Sākt jaunu dzīvi. Bet...

Ja dzimtā ir ierakstīts noteikts kods, no tā tu neaizmuksi - tas atkal un atkal līdīs ārā, kā īlens no maisa. Ja tev paveiksies un izdosies no problēmas aizmukt, dzimtas kods turpināsies vēlāk. Tu vari izvēlēties vieglāko ceļu, izvairīties no karmiskās atbildības. Bet tu nevari būt pārliecināta, ka no tās spēs izvairīties tavi pēcnācēji. 

Tu vari kliegt mežā, strīdēties, cenšoties pierādīt savu taisnību, ārdīties un plēst mantas...pēc tam gan nāksies visu nekārtību savākt. Taču šī destruktīvā rīcība tikai iztukšo. Tā neatrisina problēmu, tā nepalīdz dzīvot un virzīties uz priekšu. Bet virzību uz priekšu ir jāturpina, lai arī cik smaga būtu nasta uz pleciem. 

Redzot smago nastu, vari sūdzēties un žēlot sevi, bet vari sakost zobus un stiprināt mugurkaulu, lai nastu nestu uz priekšu, nesabrūkot zem tās smaguma... Un tad tavs plecs spēs izturēt gan dzīves smagumu, gan drauga galvu, kad viņš/viņa vēlēsies izraudāties. Tu vari būt stipra gan sev, gan apkārtējiem - neļaut viņiem nolaisties zemāk par grīdlīsti un sabrukt bezcerībā...