Kā tu to vari izturēt?
"Kā tu to vari izturēt?" Šādu jautājumu es dzirdu no apkārtējiem cilvēkiem - gan ģimenes, gan tuviem draugiem, ar kuriem ikdienā uzturu kontaktus, gan sen neredzētiem draugiem, kuri šobrīd ir atkal "iekāpuši" manā saskarsmes lokā.
Problēmas, ķezas un sū..., kas neplānoti uzkrīt uz galvas. Spiediens no vienas puses, spiediens no iekšienes un spiediens no malas. Pamācības, kā būtu pareizāk rīkoties. Pamācības no cilvēkiem, kuri nekad nav bijuši tādā situācijā, bet uzskata, ka viņi zina labāk. Un, ziniet, lielākā daļa iesaka to vieglāko ceļu - padoties, ļauties sabiedrības normalitātes plūsmai, būt tādai kā citi. Uzmācīgas pamācības, kas iespiež sabiedrības noteiktajos rāmīšos - brīvdomāšanai te nav vietas. Tev ir jādzīvo kā visiem, tev ir jāēd kā visiem, tev ir jābrauc atvaļinājumā kā visiem, tev ir jāiepērkas kā visiem. Ja tevi tas neinteresē, tu neesi normāla, tev noteikti kāda kaite - jo tu esi SAVĀDĀKA!
Kā es to varu izturēt? Nav vienkāršas atbildes uz šo jautājumu. Ir brīži, kad es vienkārši uzlieku smaidošo masku un cenšos sev iestāstīt, ka vienmēr var būt arī sliktāk un bezcerīgāk. Tomēr ir brīži, kad es dusmojos, žēloju sevi, paraudu un galvā prātoju, ka var tak būt arī savādāk - labāk. Ir brīži, kad man no visas sirds gribētos pamest visu un visus - aizbraukt prom, tālu prom. Saraut kontaktus ar visiem. Sākt jaunu dzīvi. Bet...
Ja dzimtā ir ierakstīts noteikts kods, no tā tu neaizmuksi - tas atkal un atkal līdīs ārā, kā īlens no maisa. Ja tev paveiksies un izdosies no problēmas aizmukt, dzimtas kods turpināsies vēlāk. Tu vari izvēlēties vieglāko ceļu, izvairīties no karmiskās atbildības. Bet tu nevari būt pārliecināta, ka no tās spēs izvairīties tavi pēcnācēji.
Tu vari kliegt mežā, strīdēties, cenšoties pierādīt savu taisnību, ārdīties un plēst mantas...pēc tam gan nāksies visu nekārtību savākt. Taču šī destruktīvā rīcība tikai iztukšo. Tā neatrisina problēmu, tā nepalīdz dzīvot un virzīties uz priekšu. Bet virzību uz priekšu ir jāturpina, lai arī cik smaga būtu nasta uz pleciem.
Redzot smago nastu, vari sūdzēties un žēlot sevi, bet vari sakost zobus un stiprināt mugurkaulu, lai nastu nestu uz priekšu, nesabrūkot zem tās smaguma... Un tad tavs plecs spēs izturēt gan dzīves smagumu, gan drauga galvu, kad viņš/viņa vēlēsies izraudāties. Tu vari būt stipra gan sev, gan apkārtējiem - neļaut viņiem nolaisties zemāk par grīdlīsti un sabrukt bezcerībā...
Klau - teikšu pēc savas pieredzes - mēģini pēc iespējas vairāk izvairīties no tiem, kas cenšas tevi gremdēt! Visu laiku tu "dari ko silktu", jo viņiem tas nav pieņemami.
Es, piemēram, jau nu gadus 2 cenšos izvairīties no saviem radiem, kas man visu laiku ar centās ieborēt, ka tu to nevari, tev to nevajag. Jā - man nevajag viņu negācijas. Dzīvoju sev un savai ģimenei. Es vairāk tiekos ar cilvēkiem, kas labprāt dalās savā pieredzē ar to labo, un visu laiku nečīkst, ka ir slikti utt. Visur vainīgs vienmēr kāds cits. Jo retāk es tiekos ar tiem, kas ir negāciju pilni, jo labāk man iet manā dzīvē.
Oj, tajā gadījumā visi zinātnieki var iet ieksrieties, jo viņa visu zina labāk
Un man ir jāklausa uz vārda 
Atkarīgs no noskaņas, bet es droši vien pateiktu ar ļoti nopietnu ģīmi, ka zinātnieku jaunākie atklājumi ir pierādījuši, ka visi, kas nostaigā dienā mazāk par 15 km, ir potenciāli vēža slimnieki ....X vecumā. Vai kaut ko tik pat "jauku".
Paturpināšu - šodien (kārtējo reizi) dabūju dzirdēt - vai tu traka, ka tik daudz staigā??? Ja katru dienu staigāsi 15km, pēc 40 gadiem jutīsi, ka viss ir slikti, veselība būs čupā.
Nē, nu nopietni? Ja es sēdētu 15h dienā pie pc, tas būtu ok, bet 15km dienā nostaigāt tas ir vājprāts un veselības bendēšana
kā es Tev piekrītu!
Nu protams vienmēr ir jāizvērtē ciktāl vajag cīnīties un izturēt un kad labāk tomēr ir vērt tās durvis ciet. Bet nu tas jau vienalga paliek paša cilvēka atbildība un citiem gar to nav nekādas daļas.
Cilvēki labprāt iesaistās citu problēmu risināšanā, jo tad nav jārisina savējās.
Nosodīt citu ir vieglākais, ko var darīt, jo tad nav jārisina savas dzīves "problēmas".