Kā satiku savu princi "Baltā zirgā"

nosiguldas
nosiguldas 24. janvāris 2016 09:38
2434

Ziema šogad ir patiesi skaista, nodomāju un nokritu uz soliņa parka pašā stūrī. Mugura dīc, rokas līdz ceļiem;

-Nē ir jātpūšas! Kā es ienīstu piektdienas, tās tirgus dienas mani vienkārši nogalina. Zinu taču, ka jāiepērkas samērīgi, bet vienmēr, te to vajag, tur to un rokas pilnas, vēl tikai trūkst maisiņa, ko paņemt zobos.

No tirgus izsoļoju lepni paceltu galvu, raita solī, zābaki uz papēža un mazs kažociņš kā īsta dāma. Iepirkumu maisiņus nesu kā vieglu rokas somiņu, bet tikko tieku parka, maisus velku pa zemi, nepametīsi taču.

Tā nu kārtējo reizi sēžu uz sava iemīļotā soliņa un šķendējos par savu dzīvi. Te paceļu galvu un meitenes mīļās, ta ir viņš.  Īsts pasaku princis, ar viņu kaut uz pasaules galu! Garš mētelis, mati līdz pleciem un “Balts zirgs”- tikko pavisam svaigs, balts Lexus. Viņš laiski atspiežās pret savu auto un atmet galvu.

20160124093235-95402.jpg

Tāds “bučmūlītis”, ka apēst gribētos.

Viņš it kā būtu nolasījis manas domas, paceļ galvu un pasmaida. Jūtu, kā vaigi sāk degt, ar kāju mēģinu aizstumt zem sola kartupeļu maisu. Kautrīgi atsmaidu pretī, labi, ka vēl mute nav vaļā un siekala netek…

Interesanti, ko viņš man teiks un ja arī nekas cits nesanāks, jācer, ka aizvedīs mājās ar visiem maisiem. Viņš turpina uz mani skatīties un smaidīt;  nu pasaki taču kautko,jādomā, ka viņš taču saprot, ka es pirmā nesākšu runāt.  Vai nu mēms, vai tups, goda vārds, nemierīgi sāku knosīties pa sniegaino solu.

Te manas pārdomas pārtrauc, viekala durvju zvaniņš, kas ar savu dzidro skaņu pārtrauc mūs memo sarunu.  No veikala izveļas maza auguma korpulenta dāma un skaļi pa visu ielu iesaucas “Pupsik, attaisi bagažnieku”. Vīrietis kautrīgi novēršanas no manis un dodas mašīnas bagāžas nodalījuma virzienā.

Jūtu, kā mani lūpu kaktiņi sašķiebjās- “Pupsiks”, vecis pie gadiem trīsdesmit. Nē, draugi mīļie, es labāk došos pie sava “meža veča”, kaut arī tā īsti nav uz ko paskatīties un bārdu arī nodzen tikai tad, kad saceļu skandālu, bet tomēr manējais. Izskatās, ka mans sapņu princis brauc ar sagrabējušu Golfu, kas kārtējo reizi ir remontā un svētdienas dirn pie televīzora. Nopūšos, ņemu savus maisus un velkos mājas virzienā. 

Foto avots: http://foto.lu.lv/arhiivs/2010/a_jan/slides/IMG_2585.html

Konkurss - Mans princis baltā Lexusā

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
DADZABITE 24. janvāris 2016 12:55

:D:D:D labs.

Linduchy 24. janvāris 2016 12:34

:D (Y) labzzzz

Shalako 24. janvāris 2016 12:23

(Y)ROFL
"Iepirkumu maisiņus nesu kā vieglu rokas somiņu, bet tikko tieku parka, maisus velku pa zemi, nepametīsi taču." - tas atgādināja mani pirms Zsv, kad iepirku dāvanas un stiepu dāvanu maisus :D Cilvēkos viss viegli, smuki eju, bet tiklīdz tieku nomaļā vietā, tā nometu un domāju "nu nafig to visu?!" :DDDD