Kā atpazīt depresiju

Autors: Sieviešuklubs.lv, 2021. gada 4. oktobris, 11:09:03
Kā atpazīt depresiju

Depresija ir kluss un viltīgs ienaidnieks, kas piezogas nemanot. Pat ar ilgstošiem simptomiem daudzi vairās meklēt ārsta palīdzību. Latvijas Psihiatru asociācija (LPA) uzsāk kampaņu “Depresijas cena”, lai atgādinātu – tā ir augsta: depresija sagādā ne tikai ciešanas pacientiem un viņu tuviniekiem, bet arī zaudējumus valsts ekonomikai, jo nereti traucē cilvēkam pildīt savus darba pienākumus. Kā liecina kampaņas ietvaros veiktās intervijas ar ārstiem psihiatriem un depresijas pacientiem*, pacienti atzīst un pieņem depresiju kā saslimšanu lielākoties tikai pēc ārsta apmeklējuma un apstiprinātas diagnozes, bet pie ārsta vēršas tikai tad, kad jau ir ļoti slikti. Lai veicinātu depresijas ārstēšanu, kliedētu dažādus ar to saistītos mītus un mazinātu pašnāvību statistiku, ko tieši ietekmē smagas depresijas gadījumi, LPA sagatavojusi rakstu sēriju ar praktiskiem ieteikumiem, kur meklēt palīdzību un kā palīdzēt cilvēkam, kuram ir depresija. Lai varētu cīnīties, savs ienaidnieks ir jāpazīst. Tāpēc pirmais raksts ir par to, kā atpazīt depresiju, pirms tā pārņem savā varā un izsūc visu enerģiju un dzīvesprieku.

 

Depresija vai vienkārši slikta oma?

Depresija ir psihiska saslimšana, kas ietekmē emocijas, domas, uzvedību un ķermeņa fiziskās reakcijas. Tā izteikti negatīvi ietekmē spēju strādāt, mācīties, rūpēties par sevi vai citiem. Ikviens kādā dzīves brīdī var justies noskumis vai nelaimīgs, taču tas ne vienmēr nozīmē, ka sākusies depresija, definē SPKC. To apstiprina arī ārsti.

“Slikts garastāvoklis un depresija nav viens un tas pats. Slikts garastāvoklis var būt ikvienam no mums dažādās dzīves situācijās, un tas ir pilnīgi normāli,” saka Dr. Ieva Everte, Strenču Psihoneiroloģiskās slimnīcas ārste-rezidente psihiatrijā. “Depresijai ir raksturīga sezonalitāte, bet ne visiem, kuriem rudenī uz neilgu laiku pasliktinās garastāvoklis, ir depresija. Tomēr ir svarīgi būt atbalstošiem un iedrošināt meklēt palīdzību, ja tuvinieks vai draugs bieži sūdzas par sliktu emocionālo pašsajūtu vai enerģijas trūkumu.”

Kā liecina Latvijas Psihiatru asociācijas veiktais pētījums, pacienti paši neatpazīst slimību un arī ilgstošus simptomus pieņem kā normālu, pārejošu emocionālo stāvokli. Ārste skaidro: par depresiju var runāt, ja vismaz divas nedēļas cilvēks izjūt tādu simptomu kopumu kā pazemināts garastāvoklis lielāko dienas daļu bez noteikta iemesla, interešu, dzīvesprieka un enerģijas trūkums, izteikta vainas vai nevērtīguma sajūta, grūtības koncentrēties darbam vai pieņemt lēmumus, kavētas reakcijas, kam var pievienoties jebkādi miega traucējumi (gan bezmiegs, gan pārmērīga miegainība), apetītes izmaiņas, nevēlēšanās baudīt intīmu tuvību, domas par pašnāvību. Dažādiem cilvēkiem var būt dažādi depresijas simptomi un atšķirīgs simptomu smagums. Ne visiem, kuri slimo ar depresiju, ir pilnīgi visi simptomi, tāpēc, ilgstoši jūtot kaut vai dažus no tiem, būtu ieteicams vērsties pie ģimenes ārsta vai psihiatra, kurš noteiks diagnozi.

 

Neredzamā slimība

Tie, kas dzīvo līdzās, var arī nepamanīt, ka cilvēka uzvedība pakāpeniski mainās, liecina ārstu pieredze. Cilvēks var kļūt klusāks, noslēgties sevī, izjust sevi kā apgrūtinājumu citiem, katrā situācijā saskatīt tikai to, kas varētu noiet greizi, vairs neinteresēties par nodarbēm, kas iepriekš sagādājušas prieku. Kāds, kurš bijis dzīvespriecīgs, kļūst drūms, vairs nejoko un nesmejas par jokiem. 

“Šīs pārvērtības nenotiek vienā dienā,” skaidro Dr. Ieva Everte. “Tas notiek pakāpeniski, un tie, kuri ikdienā dzīvo blakus, gluži nemanot pierod pie šīm pārmaiņām. Jautājot pacienta tuviniekam, kad sākušies simptomi, nereti dzirdam atbildi – es pat nepamanīju, varbūt pirms diviem vai trim mēnešiem.”

Arī izskatā izmaiņas ne vienmēr uzreiz var pamanīt. Cilvēks var censties sapucēties, dodoties uz darbu, un, izejot no mājām, seju savilkt smaidā, kaut gan iekšēji jūtas galīgi sagrauts. Depresijai kļūstot smagākai, jau var kļūt grūtāk parūpēties par savu izskatu un veikt ikdienas higiēnas procedūras – izmazgāt matus, izmazgāt un izgludināt apģērbu, iztīrīt zobus. Miega traucējumu dēļ var veidoties loki zem acīm, var būt ļoti zems enerģijas līmenis, cilvēkam ir grūti koncentrēties darbam. Apetītes trūkuma dēļ cilvēks var zaudēt svaru. “Pacienti mēdz stāstīt, ka nekas vairs negaršo, visas dienas garumā var iztikt ar gabaliņu maizes, kaut arī dzīvesbiedrs atstājis ledusskapī ēdienu, kas būtu tikai jāuzsilda,” stāsta ārste. “Tāpēc svara zudums ne vienmēr ir uzskatāms par kaut ko labu un komplimentus par to nevajadzētu izteikt, ja vien neesat pilnīgi pārliecināti, ka cilvēkam ir tiešām laba fiziskā un psihiskā veselība un notievēšana ir bijis viņa mērķis.” 

Tiesa, pētījumā intervētie depresijas pacienti apstiprina, ka būtiska loma slimības apzināšanā un motivēšanā apmeklēt speciālistu ir bijusi līdzcilvēkiem, taču vienlaikus sabiedrībā joprojām vērojams zems informētības līmenis, valda dažādi stereotipi un mīti, kas stigmatizē psihiatrijas nozari un tādējādi novilcina savlaicīgu palīdzības saņemšanu. Tomēr Dr. Ieva Everte uzsver: depresija nav vājums vai slinkums, tā ir slimība, ar kuru var saslimt jebkurš – gan jauni, gan gados vecāki cilvēki, sievietes un vīrieši.

 

Kā atzīt – man vajag palīdzību?

Sajūtot depresijas simptomus, cilvēks var nodomāt – gan jau pāries, citiem ir vēl sliktāk. “Vai attieksme pret sevi būtu tāda pati, ja cilvēks salauztu kāju? Vai viņš domātu – gan jau sadzīs? Jo sadzīt jau sadzīs, tikai jautājums, cik ilgā laikā, cik taisni vai šķībi, ar kādām komplikācijām un kādus resursus tas vēlāk prasīs. Ja cilvēks salauž kāju, viņš parasti vēršas pie ārsta, viņš negaida, līdz būs salauzti visi kauliņi, lai saņemtu palīdzību. Un tieši tāpat mums vajadzētu attiekties pret psihoemocionālajām grūtībām un psihiskajām slimībām, jo cilvēkiem, kuri vēršas pēc palīdzības laikus, veiksmīgāk varam palīdzēt,” uzsver ārste. Īpaši viņa izceļ pēcdzemdību depresiju: nereti, jūtot depresijas simptomus, māmiņas ilgstoši ciešas un neaizdomājas, ka depresija traucē izveidot drošo piesaisti ar zīdaini, bet tas ir svarīgi, lai bērniņš pasaulē justos droši un vēlāk dzīvē spētu veidot tuvas attiecības.

Ko noteikti nevajadzētu darīt, jūtot ilgstošu nomāktību, – meklēt mierinājumu apreibinošos līdzekļos, piemēram, glāzē vīna, lai “atslābinātos”. “Es noteikti neieteiktu lietot alkoholiskos dzērienus nomāktības mazināšanai, jo tas nepalīdz, bet stāvokli padara tikai sliktāku. Svarīgi saprast, ka alkoholiskie dzērieni pieder depresantu grupai, tiem ir tendence garastāvokli pazemināt – pat ja pašam šķiet, ka uz brīdi garastāvoklis uzlabojas, ilgtermiņā tas noteikti nepalīdz,” brīdina ārste. “Samērā bieži redzam jaunus cilvēkus, kuri šādi mēģinājuši pašārstēties: pašiem nemanot, vīna glāze vakarā ir pāraugusi vīna pudelē vai divās, un sākas “lāpīšanās”. Pēdējā laikā pat ļoti jauniem cilvēkiem redzam arī alkohola halucinozes un alkohola delīrijus. Šis nav tas ceļš, pa kuru ieteiktu kādam iet.”

 

Vai depresija neizbēgami nozīmē slimnīcu un zāles? 

Kā liecina dziļās intervijas ar ārstiem un pacientiem, daudzus no palīdzības meklēšanas attur bailes, ka nāksies doties uz psihiatrisko slimnīcu, taču diagnosticēta depresijas epizode vēl nebūt nenozīmē, ka vajadzēs ārstēties stacionārā. “Depresijas epizodēm ir dažādas smaguma pakāpes – viegla, vidēji smaga, smaga. Gan no smaguma pakāpes, gan no simptomiem atkarīgs tas, kādas ārstēšanas metodes rekomendēsim – slimnīcā parasti nonāk cilvēki ar smagākiem simptomiem. Ja izmantojam salīdzinājumu ar cilvēku, kurš iestidzis purvā, vieglāk un ātrāk būs izvilkt to, kurš iestidzis tikai līdz ceļiem, nevis jau līdz apakšžoklim,” iedrošina Dr. Ieva Everte. 

Ja depresija tiek laikus atklāta un ārstēta, pacientam samērā labi var palīdzēt ambulatoros apstākļos – pacients dodas uz konsultācijām pie ārsta un cenšas ievērot sniegtās rekomendācijas, dzīvojot mājās. Vieglas depresijas epizodes gadījumā ārsti parasti iesaka psihoterapiju un citas nefarmakoloģiskās ārstēšanas metodes – fiziskās aktivitātes, veselīgu, sabalansētu uzturu, apzinātības un relaksācijas tehnikas, miega higiēnas principus u. tml. Ja depresijas epizode ir vidēji smaga vai smaga, tad gan bez medikamentiem papildus visiem citiem pasākumiem neiztikt. 

“Sabiedrībā vēl aizvien pastāv daudz aizspriedumu un mītu par psihiatrijā lietotajiem medikamentiem, tāpēc vēlos uzsvērt, ka antidepresanti, ko lieto depresijas ārstēšanai, neizraisa pierašanu. Šobrīd medikamentu klāsts jau ir samērā plašs, un cenšamies individuāli pielāgot terapiju, lai tā vislabāk palīdzētu konkrētajam pacientam,” stāsta ārste. Viņa gan norāda, ka efekts nebūs tik ātrs, kā iedzerot pretsāpju tableti: lai antidepresanti sāktu darboties, paies 10–14 dienas, stāvoklis uzlabosies pakāpeniski, un arī tad, kad simptomi būs izzuduši, medikamentu vēl jāturpina lietot, lai depresijas epizode tiktu izārstēta. Pirmreizējai epizodei tie parasti ir seši mēneši, bet ārstēšanas ilgums var atšķirties individuāli.

“Daļa problēmas ir tāda, ka pacienti palīdzību meklē novēloti. Daļēji tas saistīts ar Covid-19 laika epidemioloģiskajiem apstākļiem, jo ir pacienti, kas baidās doties pie ārsta. Reizēm novēloti palīdzību meklē palīdzošajās profesijās strādājošie cilvēki; biežāk arī vīrieši. Šiem cilvēkiem var nākties grūtāk atzīt, ka arī pašiem var būt nepieciešams atbalsts, ka viņi nevar vienmēr būt “stiprās klintis” citiem. Lai pēc iespējas mazinātu risku, ka stāvoklis kļūst smags un nepieciešama ārstēšana slimnīcā, iedrošinu ikvienu, kuram divas nedēļas vai ilgāk ir depresijas simptomi, laikus vērsties pēc ambulatoras palīdzības. Depresija ir veiksmīgi ārstējama, un mēs, ārsti, esam tepat blakus,” aicina Dr. Ieva Everte.