Gribi būt laimīgs? Esi! Tiešām tik vienkārši?

LosOjosVerdes
LosOjosVerdes 9. oktobris 2015 16:29
2438

Vai Tu esi laimīga? Kas ir Tava laime? Kas vispār ir atslēga uz laimi? Kā Tev šķiet, vai ir tāda īpaša-sievietes laime? Ka vīrieti nespēj darīt laimīgu tas, kas spēj darīt laimīgu sievieti, un otrādi?

Par šo visu aizdomājos šodien, gludinot kaudzi veļas, un jūtoties laimīga. Par to, ka ir, ko gludināt. Ka ir, kam gludināt. Ka vari gludināt. Galu galā-ka ir, ar ko gludināt. (Gludināt vietā var likt jebkuru darbības vārdu :D)

Vai sievietes laimes sastāvdaļa ir mīļotais cilvēks, bērni? Un ja ģimenes nav, tad nekas cits laimi garantēt a priori nevar? Jo zinām taču, ka daudzi pāri, arī esot kopā, ir vientuļi. Un vientuļš vai tad nav nelaimīgs? Vai pietiek, ka ir vismaz kāds tuvs cilvēks, piemēram, draudzene, mamma? Vai sievietei tas var aizstāt bērnu esamību? Vai viens arī var būt laimīgs? Jo arī draugu esamība negarantē patiesu tuvību. Arī internetā meklējot bildi zem vārda laime, parādās vairāki cilvēki, ģimene, draugi utt. - tātad viens nevar būt laimīgs? Pats ar sevi?

Vai tad, kad nezini, kad un vai vispār pienāks nākamā algas diena, Tu vari būt laimīgs? Ja trūkst drošības sajūtas? Jo tā sievietei taču nozīmē tik daudz. Vismaz man! Vai var būt laimīgs un apmierināts ar dzīvi, ja Tev nekā nav, nekas nepieder? Cik daudz ir pietiekami? Mani, piemēram, nogurdina pārlieku liels mantu, lietu daudzums mājās, apkārtnē. Par to daudz šķēpu ar vīru jālauž. Man dzīvei vajag maz, bet nevaru galvot, ka prastu justies laimīga, ja pastāvīgi nevarētu nopirkt kādu vajadzīgu apģērba gabalu vai vēl triviālāk-kartupeļus vakariņām. Vai var iemācīties mīlēt dzīvi, ja Tev nemitīgi trūkst? Kā nesūdzēties, pieņemt? Un vai vajag pieņemt? Kā noskaņot sevi un, iespējams, bērnus, ka tev nevajag, ja nemitīgi reklāmās rāda, ka taču vajag? Vai tas nav tāds nemitīgs cīniņš ar sevi, mazliet melošanas sev?

Vai vari būt laimīgs, ja kārtējo reizi kāds no bērniem saslimis, sasities, kāds nodarījies pāri? Kā sevi ieprogrammēt tā, ka nekas no ārpasaules iekšējo būtību neskar, nespēj ietekmēt? Vai tas tiešām maz ir iespējams? Kaut jāsaka, mani kāds ir sargājis un lolojos, jo tādas lielas nelaimes, slimošanas man ģimenē nv bijis, bet tās mazās saaukstēšanās nu galīgi nespēj izsist no līdzsvara. Kaut gan....arī tā ir bijis, kad abiem jāiet uz darbu, kam bērnu atstāt nav, rodas dusmas un apjukums, un lielā laimes sajūta sāk slīdēt prom. Kaut, protams, domājot pragmatiski un racionāli, nekādas nelaimes jau tur nav, tik vien kā neērtības, ko var atrisināt. Bet ja nevar, tātad-nevajag.

Esmu pēdējā laikā iemācījusies (vismaz mācos) sev pateikt: 'Nav? Nelaimēji to? Nesaņēmi to? Netiki tur? Tātad-nevajag!" Bet tad atkal jautājums, vai šādā veidā sevi nemānu, patiesībā nevēlēdamās atzīt, ka biju jau, biju mazliet pelnījusi to visu?

Tātad-jautājums, kas ir laime, paliek atklāts? Vai tas ir kaut kas no ārpuses? Vai tā ir mūsos? Vai to var iemācīt/ies? Un vai sievietes laime ir īpaša tikai mums, sievietēm, piemītošs dārgums?

Starp citu, reiz kādā angļu vai amerikāņu saitā lasīju, ka esot tāda puķe, istabas augs, kuru tautā dēvē par sievietes laimi. Izrādās, tā ir šī, domāju, visiem zināmā spatifīla.

20151009162025-52315.jpg

Sieviete, kam tāda ir mājās, noteikti tikšot pie vīra, ja vien nav jau tikusi, varēs dzemdēt mazus ķiparus, ja vien jau nav sagādājusi tādus. Tāpat puķe nesīšot pilnīgu harmoniju, mieru, saticību. Esot tikai viens priekšnosacījums-jāpanāk, lai augs uzziedētu. Tā uzziedēšana nozīmē to, ka esat labi rūpējies par augu, un viņš atdara, savu saimnieci darot laimīgu.

Man tāds augs ir. Ir pat uzziedējis. Vai biju vairāk laimīga, kad tas ziedēja? Droši vien jau, ka nē. Bet ir labi kam ticēt, jo arī tas spēj nest gaidīto laimi-tā teikt, placebo efekts. Bet tad atkal-ja augs neziedēs, visu mūžu saimniece laimes pieskārienu nejutīs. Vienkārši palaidīs garām.

Padalieties ar savu laimi!  Šeit gan apzināti izvēlējos nepieskarties lietām, kas ir tā saucamās mazās laimītes (laba mūzika, grāmata, sarunas, atpūta utt.)

Būsim laimīgas!

 

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
LosOjosVerdes 12. oktobris 2015 11:31 VIT@

Nebiju dzirdējusi tādu pasaku, bet, jā, tur ir pareiza doma. Nekas, ko Tev patiesībā vajag nav jāmeklè ārpusē, bet jautājums jau paliek tik un tā. Kā zināt, ko vajag?:)

Linduchy 12. oktobris 2015 11:17

Cilvēks var iestādīt pilnu dārzu ar košiem rožu krūmiem, bet nespēt atrast laimi ne vienā no tiem. Ir jāmāk iestādīt viens rožu krūms un jāspēj atrast laimi vienīgajā ziedošajā ziedā :) Neatceros, kas ir autors šiem vārdiem, bet tie mani ikdienā pavada :)
Būsim laimīgas! (Y) :) (F)

hiperkeri 10. oktobris 2015 19:34

Galvenais jau piespiest sevi mainīt to domu gājumu ikdienā,jo tās negācijas no citiem ātri vien pielīp. bet par sevi varu gan teikt- esmu laimīga katru dienu:) Tā nu tas ir:)

Ciao 9. oktobris 2015 19:11

Laime ir mūsos pašos, laime ir cilvēki mums apkārt ģimene ... šie filosofiskie jautājumi nemaz nav slikti.. bet nekur tālu tā laime nav jāmeklē... :)
par Laimi ir skaista pasaka vispār, kur dievi nevarēja izdomāt nekādi kur paslēpt laimi, citādi cilvēki kļūtu gudrāki par dieviem... un tad viens Dievs izdomāja, ka laime ir jānoslēpj pašos cilvēkos.. jo tie būs tik aizņemti ar laimes meklēšanu apkārt, ka tiem nebūs laika to meklēt sevī... interesanti cik daudz patiesības tādā mazā naivā pasaciņā...

Nikte 9. oktobris 2015 18:53

Nē,man tādu puķi nevajag,jo pie manis viņa ne tikai neziedēs,bet arī jau pēc nedēļas "atstieps lapiņas" :D Tad man laimi neredzēt kā savas ausis bez spoguļa :D
Bet,ja nopietni,katram tā laime ir savādāka! Esmu laimīga,ka mana mamma deva man dzīvību!Ka esmu piedzimusi vesela,skaista un gudra (Kurš tad sunim asti cels,ja ne pats!?) :D Jo kā teica man viens paziņa,man ir 2 kājas,2 rokas un galva uz pleciem,man nav par ko sūdzēties!!! (emo)