Padarot maigu,

Skaistas atmiņas

Ripo pār Tavu vaigu.

Tu skaries tām

Lēnām,

Bez steigas,

Un nevēlies ticēt,

Ka pasaka beidzās.

Nav Tavos spēkos,

Laiku atpakaļ griezt,

Ir punkti,

Kurus neprasot saliek

Pats Dievs.

{smallpic:1}

Šorīt saņēmu ziņu, ka mūžībā aizgājusi mana attāla paziņa. Nebijām jau nekādas draudzenes, ne radinieces, tomēr apraudājos. Ir jau tā, ka dzīvei ir noteikta lietu kārtība – mēs ienākam piedzimstot un aizejam nomirstot. Dzīve ir kā starpposms starp šiem diviem pieturas punktiem, kurus nevienu no tiem pārsvarā neizvēlamies paši.

Tomēr mazliet netaisni šķiet fakts, ka no dzīves aiziet cilvēki pašā spēka briedumā un mani pārņem dīvainas nekontrolējamas sajūtas, ka mēs esam putekļi visumā, un mūsu spēkos ne vienmēr ir zināt, to, kad beigsies starpposms un to, kas mūs sagaida pēc tam.

Pēdējā gada laikā, ir nācies daudz domāt par to, ka mēs bieži vien izniekojam mums doto laiku, sadaloties sīkumos un nebūtiskās lietās. Mēs skrienam, ejam, mēģinām izpatikt un tik bieži aizmirstam sevi un savus tuvākos, jo gan jau kad visu iespēsim. Vai tiešām mūsu tuvākie ir pelnījuši gaidīt to brīdi, kad mums atliks viņiem laiks? Vai nauda un tās pelnīšana ir pats svarīgākais? Vai tiešām izpucēta māja perfekta māja ir pelnījusi būt ievērojamāka par cilvēkiem?

Es nesaku, ka to nevajag, tik varbūt reizēm der salikt dzīvei pareizos uzsvarus!