Dzīvot šim brīdim

pece
pece 19. maijs 2010 09:17
527

Padarot maigu,

Skaistas atmiņas

Ripo pār Tavu vaigu.

Tu skaries tām

Lēnām,

Bez steigas,

Un nevēlies ticēt,

Ka pasaka beidzās.

Nav Tavos spēkos,

Laiku atpakaļ griezt,

Ir punkti,

Kurus neprasot saliek

Pats Dievs.

{smallpic:1}

Šorīt saņēmu ziņu, ka mūžībā aizgājusi mana attāla paziņa. Nebijām jau nekādas draudzenes, ne radinieces, tomēr apraudājos. Ir jau tā, ka dzīvei ir noteikta lietu kārtība – mēs ienākam piedzimstot un aizejam nomirstot. Dzīve ir kā starpposms starp šiem diviem pieturas punktiem, kurus nevienu no tiem pārsvarā neizvēlamies paši.

 

 

Tomēr mazliet netaisni šķiet fakts, ka no dzīves aiziet cilvēki pašā spēka briedumā un mani pārņem dīvainas nekontrolējamas sajūtas, ka mēs esam putekļi visumā, un mūsu spēkos ne vienmēr ir zināt, to, kad beigsies starpposms un to, kas mūs sagaida pēc tam.

 

 

Pēdējā gada laikā, ir nācies daudz domāt par to, ka mēs bieži vien izniekojam mums doto laiku, sadaloties sīkumos un nebūtiskās lietās. Mēs skrienam, ejam, mēģinām izpatikt un tik bieži aizmirstam sevi un savus tuvākos, jo gan jau kad visu iespēsim. Vai tiešām mūsu tuvākie ir pelnījuši gaidīt to brīdi, kad mums atliks viņiem laiks? Vai nauda un tās pelnīšana ir pats svarīgākais? Vai tiešām izpucēta māja perfekta māja ir pelnījusi būt ievērojamāka par cilvēkiem?

 

 

Es nesaku, ka to nevajag, tik varbūt reizēm der salikt dzīvei pareizos uzsvarus!

Autors neiebilst, ja viņa publicētais materiāls portālā Sieviešu Klubs, bez iepriekšējas saskaņošanas ,tiek ievietots citos informācijas avotos ar hipersaiti uz viņa oriģinālo materiālu.
Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
sandrulish 19. maijs 2010 23:11

Labs rakstiņš, tiešām lika aizdomāties,
vai mēs bieži samīļojam savus mīļos...
Laikam jau vajag biezāk..
ne jau nauda ir laime,
bet gan mīlestība un saticība ģimenē...
:):):)

bucis 19. maijs 2010 22:57

izlasīju un paliku domājot....... jā piekrītu aijale.bet kāpēc mēs cilveki esam tik pārņemti ar to naudu, maju, izpatikšanu??? mums ir tik ļoti sagrozītas un aizņemtas smadzenes, ka tas skaistais dzīvē paliek nepamanīts un tie ir mūsu mīļie..... raudiens nāk...... sāku nesakarīgi domāt....viss ...........es eju sabučot dēliņu un samīļot vīriņu................un pateikt ka mīlu viņus..........ai nu labi lai iet- es visas jūs arī mīlu un apskauju................

miranda 19. maijs 2010 11:49

Man arī bieži šķiet, ka es raujos, lai visu paspētu, tādējādi nozogot laiku saviem mīļajiem - nepasaku kādu mīļu vārdu, nenoglāstu, neuzsmaidu, nepieskaros un vienkārši neapsēžos blakus, lai patērzētu. :( Paldies par atgādinājumu. :)