Dzīve...šūpoles...

LosOjosVerdes
LosOjosVerdes 28. jūlijs 2016 12:31
2211

Pēdējā laikā pa galvu skan dziesma, kas šobrīd, šķiet, atbilst manam garīgajam stāvoklim. Negribu teikt, ka esmu noskaņota pesimistiski vai ka galīgi savu rītdienu redzu bezkrāsainu un skumju, bet kaut kur tas mūžīgais smaids un bezrūpība (jā, laikam jau tā var nosaukt spēju ticēt skaistākai nākotnei) ir tā kā nobēgušies no manis. Kaut dziesma patiesībā ir ļoti, ļoti pozitīva. Tā ir tieši par mani. Un droši vien arī par daudzām no jums. Vismaz ceru, ka tā.

Es vienmēr dzīvē esmu jutusies  tā kā šūpolēs, kad tās traucas augšup. Nekad neesmu varējusi teikt vai sajust tādas emocijas, kad gribētos teikt "jā, tā, lūk, ir virsotne, šūpoļu augstākais sniegums". Vienmēr esmu zinājusi, ka var vēl un jutusi, ka vēl arī būs. Un ir bijusi tā sajūta, ka šūpolēm jeb dzīvei mani IR jānes augstāk, ka šis, kas ir, noteikti nevar būt viss. Un tā dēļ vienmēr ir bijusi fantastiski laba sajūta dzīvot-gaidot, cerot, ticot.

Kurā brīdī cilvēks pārstāj domāt, ka nu tik būs, nu tik celšos vēl un vēl? Man jau šķiet, ka pārstāt sapņot, ticēt šūpoties augstāk, ir tas pats, kas mirt. Patiesībā arī šobrīd, kad iestājies mazliet panīkums un tāds lietains noskaņojums, ticu, ka manas šūpoles vienkārši ir apstājušās kustībā, ka drīz tās atkal turpinās ceļu augšup.

Un kā cilvēks uzvedas brīdī, kad viņu nes augšup? Kādas esat jūs, kad šūpoles nes augšup? Es vienmēr esmu gribējusi izbaudīt to brīdi. Neesmu no cilvēkiem, kas pacēluma momentos domātu "ak, ak, nepriecājies par ātru, parasti pēc tam nāk kritums". Es kaut kā baudu to iešanu augšup ar pilnu krūti. Nemāku un nevēlos domāt par to, ka šūpoles ies atkal lejup. Jo te ieslēdzas mans pārlieku lielais optimisms (cits to nosauktu par naivumu, vēl kāds-par dumjību). Man patīk tvert no dzīves visu, ko tā sniedz. Esmu diezgan nepragmatiska. Neesmu nedz taupītāja, nedz plānotāja. Es ļaujos un tādējādi baudu. Citreiz domāju, vai tamdēļ neesmu sev laupījusi mazliet mīkstāku piezemēšanos, bet tad sev aizmālēju acis ar to, ka tie, kas ir baigie plānotāji un piezemēti savā dzīvē, apzog sevi ar īstām emocijām, īstu prieku un īstiem smiekliem. Nu jā, droši vien jau arī pietaupa sev īstas asaras un pašpārmetumus.

Un tomēr, tomēr.... Prātīgi dzīvot ir, manuprāt, neinteresanti:D Pie tam, šūpoļu zemākais punkts pienāk katram dzīvē. Arī prātīgajam. Māksla ir to nedramatizēt, izdzīvot un izsāpēt. Esmu dzirdējusi, sakot, ka tā ir mācība. Nezinu gan. Jo augšupceļš, kas tūlīt seko, atkal aiznes prom to sajūtu, kas bija apakšā. Vismaz optimistam.

Lai kādas sajūtas šūpošanās pavadītu katru no mums, svarīgākais uzdevums  ir no tām šūpolēm neizvelties ar seju pret zemi.....

 

Vasaras beztēmas blogu konkurss

 

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
Linduchy 28. jūlijs 2016 20:29

Īsti prieki un sajūsmas emocijas, īstas asaras un skumjas - nevis kaut kur pa vidam, bet viss pa ĪSTAM. Es lieliski saprotu šo domu - nekādu viduvējību, viss uz pilnu klapi - lai arī kādas tās emocijas būtu - pozitīvas vai negatīvas. Taču dzīves šūpoles apstājas vien tad, kad ir pēdējā stundiņa klāt - līdz tam ir jārēķinās, ka būs gan celšanās augšā, gan lidošana lejā...un varbūt pat gadās kādu kūleni apmest, kad aizraujas elpa un sastingst sirds... Tāda ir dzīve :)