Dzīve savā ziņā ir kompromiss - arī seksā

Autors: pece, 2010. gada 20. augusts, 16:50:00
Dzīve savā ziņā ir kompromiss - arī seksā

 

Esmu bijusi daudzās ierakuma pusēs attiecībā uz seksa gribēšanu un negribēšanu, tāpēc esmu pētījusi to, kas nosaka gribēšanu un negribēšanu, lai atrastu atbildi uz jautājumu, kāpēc man gribas par daudz vai par maz un ko tad īsti nozīmē kompromiss šajā jomā.

 

{smallpic:1}

 

Cilvēkiem, kuriem pastāv problēma, kad vienam vai otram partnerim ir daudz izteiktāka vēlme pēc seksa, pateikt meklē kompromisu ir tas pats, kas nepateikt neko!


 

Esmu piedzīvojusi periodus, kas man seksu vajadzēja daudz un bieži un kvalitatīvu – daudz vairāk kā partnerim, gan to kad partnerim vajag daudz un bieži, bet pat mana hiperseksualitāte nobāl tā priekšā, gan tādā situācijā kad man vienkārši negribas, vai gribas ļoti reti un vajag piespiesties, lai sagribētu, lai gan zinu, ka beigās būs super.

 

 

Pamatu pamatos seksualitāti nosaka hormonu līmenis mūsu ķermenī. Lai cik dīvaini neizklausītos, cilvēka (arī sievietes) seksualitāti nosaka vīrišķais hormons testoterons. Tāpēc sievietes, kurām ir paaugstināts testoterona līmenis ir seksuālākas un gribošākas, nekā tās, kurām ar hormoniem viss kārtībā. Normāli daba ir iekārtojusi tā, ka sieviete visvairāk neapzināti vēlas seksu ap ovulācijas laiku un ap mēnešreižu laiku, pirmajā gadījumā organisms ziņo – esmu gatavs radīt mazuli, otrā vairāk nostrādā tie gadījumi, kad neplānojam mazuli – varam mīlēties ar mazāku risku.

 

 

Ir svarīgi mēģināt saprast kas ir par iemeslu negribēšanai – nepareizi hormonu līmeņi organismā, piemēram, lietojot hormonālo kontracepciju, kā blakne var būt seksa negribēšana, jo to hormonu darbība, kuriem būtu jāsignalizē un jādod impulss organismam, klusē un to darbība tiek nomākta. Ne vienmēr var vainot hormonālo kontracepciju, jo mēdz būt gadījumi, kad organismā tāpat vien kaut kas nestrādā kā nākas. Ar hormonālo darbību saistās arī grūtniecības laiks un bērna zīdīšanas laiks, kad organisms orientējas uz ko citu, nevis seksu.

 

 

Bieži vien nevēlēšanos veicina nelāga pirmā seksuālā pieredze vai arī audzināšana bērnībā. Šādā gadījumā var līdzēt sevis un partnera izzināšana. Ļoti labs sevis un partnera izzināšanas veids ir aprakstīts vecajās labajās Zālīša grāmatās, bet idejiski – vienojās, ka seanss būs vērsts vismaz iesākumā tikai uz vienu no partneriem.

 

Viens ir pasīvais, kuru izzina un otrs ir aktīvais, kurš izzina. Lēnām ar dažādu intensitātes glāstu palīdzību iepazīst otra ķermeni, talkā ņemot kādu eļļu vai ķermeņa krēmu slīdamībai. Sāk ar glāstiem mugurai, rokām, kājām, pēdām, krūtīm, puncim un tikai visbeidzot ķeras pie ģenitālijām. Izmanto dažādus glāstus, mainot stiprumu, intensitāti, izmantojot skūpstus un savu ķermeni, pasīvajam ir jādara zināms tas, kur un kā glāsti ir vispatīkamākie. Nevajag izdarīt pirms tam secinājumus un ļauties, jo var izrādīties, ka vispatīkamāk glāstus ir saņemt, piemēram, ausīm, nevis standarta teritorijās, bet tas ir normāli.

 

Atklāti sakot, šī te izpēte parasti beidzas ar kaislīgu pasākumu un atklāj partnerim veidus, kā uzkurināt brīžos, kad vienam tik ļoti negribas.

 

 

Svarīgs ir arī psiholoģiskais noskaņojums ģimenē, materiālo un sadzīves lietu sakārtotība un taml. – jo vairāk problēmu maisās pa galvu, jo mazāk var gribēties nodarboties ar seksu.

 

 

Pēc savas pieredzes es teikšu, ka man visgrūtāk ir bijis situācijās, kas man negribas, bet partnerim gribās. Ir tik grūti pakāpties pretī partnerim, jo šķiet nafig to vajag. Manā gadījumā gan es zinu, ka partneris māk, var un vēlas mani uzkurināt un beigu beigās arī es tikšu pie orgasma un sava prieciņa. Tikai otram vajag vairāk pacietības un vairāk vēlēšanās radīt noskaņu un pavedināt, kas reizēm ir apgrūtinoši un nomācoši (to es ar no savas pieredzes). Reizēm palīdz ļaušanās netradicionālākām lietām – iesākumā, piemēram, seksam dušā vai uz virtuves galda.

 

 

Ja nav vaina hormonos, pašiem kompromisu atrast neizdodas, var doties pie kāda seksologa pēc padoma un konsultācijas, ir pietiekami daudz cilvēku, kuriem viņi spēj palīdzēt. Pati esmu bijusi vien uz dažām konsultācijām, bet tāpat īsti neko jaunu man nav spējuši ieteikt – meklējiet kompromisu un eksperimentējiet. Bet varbūt nebiju atradusi savējo.

 

 

Mans ieteikums un kompromiss – ļauties otram sevi pavedināt, bet otram censties saprast un izprast partneri un viņa vēlmes. Viegli tas noteikti nav, bet ir tā vērts!

 

 

Nenoliedzu, ka ir aseksuāli un laimīgi cilvēki, un to, ka ir dažādi ne tik tradicionāli risinājumi, tieši tāpēc ir svarīgi atrast kompromisu, tādu, kurš ir pieņemams abiem partneriem.

 

 

Kā ir jums?

 

pece

Foto: flickr.com