Dažreiz gadās arī tā....

Inta
Inta 5. marts 2019 10:28
167

Mīlestība. Kas tas ir? Un vai tiešām pirmā mīlestība nerūs? Katram noteikti savas domas un atbildes uz šiem jautājumiem.

Ieejot vienā no savām sociālajām interneta vietnēm, tu redzi, ka tavu profilu kāds apciemojis. Tu ieskaties profila bildē un nevari noticēt savām acīm. Tava sirds sāk kā negudra sisties. Tu uzdrošinies uzrakstīt īsu teikumu: ’’Vai tas esi tu?’’. Un atpakaļ saņem: ‘’Ja tā esi tu, tad tas esmu es.’’. Un papildus tiek atsūtīta tava mīļākā tā laika dziesma. Un viss paliek skaidrs.

-          ‘’Bet kā? Es meklēju 17 gadus, un nekur tu nebiji atrodams un tagad uzrodies. ‘’

-          ‘’Manis nebija internetā. Nekad nebija intereses pret sociālajiem tīkliem. Bet tagad uznāca vēlme. Mani pievienoja kopīgie draugi, un starp visiem es ieraudzīju tevi. Es arī meklēju tevi, bet tā arī neatradu.  Kā tu? Kā, pa šiem gadiem gājis?’’

-          ‘’Man? Kopumā viss jauki, vīrs, trīs bērni, darbs un sapņi. Pirmā kopdzīve beidzās ar šķiršanos. Bet tagad esmu precēta sieviete.’’

-          ‘’Laimīga?’’

-          ‘’Līdz šim brīdim jā, bet tālāk nezinu, kā būs. Kā tu pats? Precējies? Bērni ir?’’

-          Vai atceries mūsu pastaigas līdz vēlam vakaram? Vai atceries, kā vecāki lamājās par to, ka tik vēlu bet tu pie atvērta loga runā ar mani? Vai atceries kā stāvējām viens otram pretī un lūkojāmies acīs?’’

-          ‘’Atceros visu atceros. Bet tu neatbildēji uz manu jautājumu.’’

-          ‘’Nezinu ko lai atbildēt.’’

-          ‘’Vienkārši atbildi.’’

-          ‘’Jā, man ir sieva un bērni’’

-          ‘’Man liels prieks par tevi. Prieks, ka dzīvē viss nokārtojies. Bet kopīgām atmiņām vairs nav vietas. Jo mēs skumsim pēc tām, un cietīs citi cilvēki. Un ļoti labi, ka mēs esam dažādās pasaules valstīs.’’

Klusums. Un, tikai rītā esot darbā, tu saņem milzīgu rožu pušķi, bet jebkādas zīmītes. Kolēģes ziņkārīgi uzlūko. Vīrs? Nē diez vai. Pielūdzējs? It kā nav. Un tikai sakaitot ziedu skaitu tu saproti. Viņš.... Ar prātu tu saproti, ka tas viss izskatās pēc jocīgas pasakas, bet sirds nenormāli dauzās iekšā. Tev gribas atgriezties pirms 17 gadiem un visu mainīt. Mainīt to, ko pati tad esi izdarījusi.  Vai vecā mīlestība nerūs? Vai dzīvē ir nejaušības?  Tu meklē atbildes, šausti sevi. Bet tad saproti, ka dzīvē notiek viss, tā kā ir ieplānots. Tagad tu jau neskriesi uz pasaules malu kādam pakaļ. Tev ir tie cilvēki blakus, no kuriem tu nekad neatteiksies.

Aizvien biežāk man liekas, ka dzīve mūs pārbauda, lai saprastu, ko mēs esam iemācījušies un kādu balvu esam pelnījuši.

Un mēs nezinām kas un kāpēc notiek. Dzīve ir kā spēle, kurā katrs mūsu lēmums un rīcība mainās spēles gaita. Un mēs nekad nezinām, kā būtu, ja būtu. Noteiktajā laikā un situācijā mēs izvēlamies to gājienu, kurš tobrīd mums šķiet piemērots.

 

Visiem īstu un stipru mīlestību.

Lai pavasara mēnesī notiek brīnumi un pārvērtības.

Lai dzīve ir labām emocijām pilna.

  

P.S. Jebkura sakritība ar šī raksta fragmentu ir nejaušība. Raksts tapis tikai un vienīgi no personiskās dzīves daļas.;)

20190304121516-59854.jpg

 
 
Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
Inta 5. marts 2019 12:58 Linduchy

Nu jā, tā tas tiešām ir. Un gadās ka kāds konkrēts cilvēks ienāk tavā dzīvē ar noteiktu uzdevumu.

Linduchy 5. marts 2019 12:43

Ja attiecībās viss ir labi, tad tiešām nav jāskrien pakaļ pagātnei. Ja attiecībās kaut kas nav līdz galam kā nākas, to jāmēģina atrisināt. Ja tomēr atkal un atkal kaut kas grauž un nedod mieru, tad gan var ielaisties piedzīvojumos ar pagātni. :)