Šodien eju uz pirmo darba interviju 3,5 gadu laikā un man ir bail. Var jau teikt muļķīgi, bet sirds iekšēji trīc un galvā domas griežas pa apli vien.
Nedrīkstu izgāzties. Izgāšanās vai nē vairāk ir saistīta ne jau ar iespēju iegūt darbu, bet vai varēšu sevi pasniegt. Man ir grūti runāt ar svešiem cilvēkiem, slavēt savas labās īpašības. Varbūt tā ir kaut kāda kautrība, neticība savām spējām? Atceros kā satraucos bakalaura aizstāvēšanā, pat pusi no vajadzīgās informācijas nepateicu.
Pretendēju uz pilnīgi sev nezināmu amatu sfērā, kuru apgūstu tikai pēdējo mēnesi. Iekšēji priecājos, ka mani izvēlējās darba intervijai, tā ir zīme, ka iegūtā darba pieredze un zināšanas ir noderīgas. Tomēr zinu, ka tas nav pietiekami, lai varētu viegli uzelpot intervijā.
Nu ko, novēliet man veiksmi!
Vēl man palīdz attieksme, ka nevis es esmu tā, kas klanās un pazemīgi reklamē sevi, bet darba devējam esmu ieguvums - cilvēks, kas apzinās savus plusus un nepieciešamo attīstību, un viņam būtu jānodrošina man patīkama darba vide, jo viņš no manis kaut ko grib!
Turklāt darba intervijās, manuprāt, ir mazas iespējas izgāzties. Personāla atlases speciālisti ir korekti, laipni un saprotoši, viņu interesēs nav noniecināt vai pazemot, bet cilvēciski noskaidrot, kas un kā!