Iepazīstam šefotājus, apburošos, aizmāršas atkārtotājus un dusmīgos… Tavā darba kolektīvā ir kāds no nosauktajiem?

-Es esmu šefs, bet tu - niecība! 

Šefotājus var atpazīt pēc tā, ka viņi ir augstprātīgi, neiejūtīgi pompozi, pašapmierināti, snobi, biezādaini, nevērīgi un  nopaļā citus.

Kā niecība, kuru var izkomandēt, pazemot un ignorēt, nevēlas justies neviens. Ja jāstrādā kopā ar “tipiem”, kuri sevi vērtē augstāk par citiem, nevajag viņus uztvert personiski un ļauties tapt nokaitinātam, jo šefotāju paustais viedoklis nebūt nav objektīvs fakts, bet gan pompozās rīcības sekas. Saskarsmē ar šefotājiem jums jācenšas saprast, ko viņi vēlas panākt un pašiem tikt galā ar saviem mazvērtības kompleksiem, nevis mocīt sevi, pārdzīvot to, kā viņi pret jums izturējušies.

Ja šefotājs ir jūsu priekšnieks, tad nāksies viņam izrādīt cieņu (vismaz ārēji) un darba uzdevumu noskaidrot, sakot, piemēram, šādi: “ Es zinu, ka pašreiz esat ļoti aizņemts ar daudzām ārkārtīgi svarīgam lietām, bet man nepieciešams trīs minūtes ar jums apspriesties, lai man rastos patiess priekšstats par to, ko jūs sagaidāt no manis.”

- Harismas valdzinājuma vara.

Apburošie savu šarmu izmanto, lai, apkārtējiem kutinot nervus,  izkultos no jebkuras ķezas, nereti par izliekoties, ka ir pārsteigti par to jucekli, ko paši radījuši.

Atraktīvi un harismātiski cilvēki, kas prot aizraut, ir izveicīgi un arī lišķīgi un var apsolīt visu uz pasaules, lai izskatītos pievilcīgi, pat tad, ja nemaz nespēj solīto izpildīt. Apburošie diez vai būs labi komandas spēlētāji, apsvērs savas rīcības sekas un pildīs solījumus, taču viņu stiprās puses var uzmantot, lai, piemēram, mierinātu nomāktus vai vīlušos kolēģus un klientus, īpaši tad, ja runa ir par politiku un citu cilvēku pārliecināšanu.

-Atkal aizmirsās?!

Tieksme visu zaudēt ir aizmāršām. Un zaudēt var gan lietas, gan faktus, piemēram, aizmirstot, kad konkrētais darbs pabeidzams. Un kolēģiem tas gan sagādā nepatikšanas, gan “sit pa nerviem”.

Aizmāršam būs kaut ko vieglāk atcerēties, ja viņš skatīsies pa kreisi, jo, kā uzsver grāmatas autors,  lielākā dala cilvēku, lai kaut ko atsauktu atmiņā, raugās pa kreisi, bet, domājot par saviem nākotnes plāniem, - pa labi.

Aizmāršām ir svarīgi katrai lietai, piemēram, atslēgām,  noteikt savu vietu, nevis kaitināt citus, meklējot, kur tad šoreiz atslēgas noliktas. 

Ieteicams arī svarīgu informāciju vairākas reizes atkārtot, lai tā iegultos atmiņā un to būtu vieglāk atcerēties. Turklāt, jo vairāk izjūtu būs atmiņā, jo vieglāk atcerēties, kas nomests “aiz čīkstošajām ārdurvīm” vai kāda atskaite atstāta uz “jaunā skaisti lakotā  galda”. Maikls Leiblings aizmāršam iesaka teikt nevis “’es nedrīkstu aizmirst, ka…”, bet gan:” Man ir jāatceras, ka…”. 

- Atkal viens un tas pasts!

Tie, kuri nejūt, nepamana vai nav pārliecināti, ka viņu teiktais ir sadzirdēts, var kaitinoši mulsināt apkārtējos, nemitīgi atkārtojot vienu un to pašu. Atkārtotājiem no otra vajadzīgs gan acu skats, kas apliecina, ka viņš ir sadzirdēts, gan uzsvērta atbilde.

Piemēram, ar “labi” vai “jā” būs par maz, lai atkārtotājs apstātos un neturpinātu jūs kaitināt , vairākas reizes atkārtojot paša teikto. Savukārt izteicieni: “Es dzirdēju, ko tu teici, un es to apsvēršu. Paldies tev!” vai “Labi, paldies tev, es novērtēju tavu padomu!” būs piemērotas atbildes, īpaši tad, ja atkārtotāju nosauksiet vārdā.

- Neapdedzinieties ar karstām dusmām!

Dusmīgos Maikls Leiblings apraksta kā niknus, agresīvus, naidīgi noskaņotus cilvēkus kam patīk strīdēties, konfrontēt, iebiedēt un draudēt apkārtējiem, turklāt viņi ir gatavi uzsprāgt par jebkuru sīkumu, saskata visos ienaidniekus, spēj destruktīvi darboties un var pat kļūt varmācīgi.

Dusmu virpulī jebkurš var iekļūt gan pēc nopelniem - par saviem darbiem, gan nejauši – gadoties ceļā dusmu izvirdumam, kas domāts pavisam cita cilvēkam. Jebkurā gadījumā, kamēr “asinis vārās” jeb kad ir tā dēvētās karstās dusmas, nav jēgas kaut ko uzsākt un iesaistīties konfliktā. Turklāt dusmu avota izvirdumus jācenšas neuztvert personīgi.

- Dusmu nomāktam cilvēkam, kā uzsver grāmatas autors, ir svarīgi:

-netikt ignorētam, citādi viņš sāks domāt, ka nespēj jums pieķļūt un ka dusmu izvirdums jāatkārto;

-netikt pamācītam, citādi dusmīgais nenomierināsies;

-netikt pārspētam-nesaņemt no klātesošajiem pārmetumus, dusmu izpausmes;

-būt pamanītam;

-tikt atzītam par dusmīgu personiskajā līmenī.

Tāpēc ieteicams ”karsto dusmu avotu” respektēt, piemēram,  pasakot: “Tev ir taisnība”, vai “pievaldīt mēli”, vai “iekost lūpā”, vai ”noskaitīt līdz desmit” un tikai pēc tam pašam izteikties.

Kad dusmas “atdzisušas”, ir vērts nosvērti un neitrāli pajautāt otram, par ko tieši viņš ir dusmīgs un ko viņš vēlas no jums.

Izdevniecības Lietišķās informācijas dienesta raksta fragments, kas publicēts žurnālā Biznesa psiholoģija.

Vairāk par rakstā pieminēto grāmatu un citām Lietišķās informācijas dienesta grāmatām lasi, spiežot šeit!

Sieviešu Kluba diskusijai:

Kā tu rīkojies, ja nokļūsti kādā no šo tipiņu emociju izvirdumiem?