Sveikas, dārgās darba devējas un ņēmējas,

Kamēr mans nākošais darba devējs tikai apzinās savās rokās slīdošo laimi (par ko droši vien daudz vairāk un varbūt pat finally varēšu pastāstīt nākošnedēļ), nolēmu dalīties pārdomās par tēmu, ko pārdomāju jau kādu laiku.

Iepazīstieties – liiiga, no darba atkarīgā (iespējams).

Iespējams, jo varbūt tā gluži nemaz nav (cerība?)/ Iespējams, tāda vairāk nebūšu, jo izdomāju pāris „jaunas” soļus.

Bet kas tas ir kā sākās? Un kāpēc domāt par strādīgu cilvēku kā par slimu „miesu”? Jo īpaši tāpēc, ka pašreizējais darba devējs ir patiesi laimīgs par šo. Kāpēc laimīgs?

O!

Kurš atbrauks uz darbu brīvdienā? Kurš pastrādās pēc darba, lai projektu pabeigtu laikā? Kurš ņem darbu regulāri mājās, lai nākošā dienā sāktu ar jau pabeigtu projektu un viss ir tip&top nākošajam? Kurš no rīta ierodas ar svaigām atbildēm uz risināmiem jautājumiem, jo pa nakti jau ir domājis& domājis& domājis? Par kuru darba devējs saka, ka ir ietaupījis kaudzīti naudas, jo cits par tādu darbu prasītu vairāk?

Nu, kādi atbilžu varianti??? Ceru, ka ne jūs. Jo tas viss ir ļoti, ļoti postoši slimniekam.

(Protams, reiz tieši no darba devēja mutes dzirdot 4. punktu, gribējās viņu nošaut, bet nākošā dienā jau griezos savā vāveres ritenī kā ierasts.)

Bet sākās tas pagājušogad – varbūt piekrist gudrajiem, kas izpētījuši, ka “workaholichs” ir jau kaut kādā veidā neveselas personības, taču 2009. gada sākumā es pēkšņi sajutu, ka jāstrādā vairāk (jāņem vairāk projekti, jāpabeidz ātrāk utt.), lai nezaudētu vietu konkurentiem.

Lūk, cilvēki saskārās ar bezdarbu – es ar laika trūkumu! Naudas vairāk nepalika – norakstīju uz krīzi.

Bet šogad piepeši aptvēru, ka vairumam draugu uzaicinājumu kaut kur doties atpīkstu, ka nav jau laika. Svētki manās mājās arī ir pārcelti uz nezināmu laiku. Sekss – o, varētu beigt ātrāk – varētu svaigu aci pārlasīt noteikumus! (atvainojiet). Samaksa par projektiem ir sākusi šķist nebūtiska (vairs nepastāvu uz kādu konkrētu ciparu).

Atceros, kādreiz arī mēdzu strādāt ilgāk, lai paveiktu kādu papildus darbu, taču tad es stingri zināju, ka tas ir darba laiks – es vieglu roku tam neziedoju jebko no ieplānotā MANA laika.

Vispār jāatzīst, ka projekts Stunda sev manā gadījumā bija kā katalizators, lai es atzītu, ka esmu pazaudējusi savu laiku darbam, un esmu zaudētāja no tā.

Šis man liekas ļoti būtisks konkrētās atkarības rādītājs – šis aspekts nodala, manuprāt, cilvēku, kas apstākļa ietekmē kādu laiku pamatīgi papildus strādā (lai pabaigtu darbu laikā, nopelnītu utt.) no atkarīgā.

Darbaholiķis no savas atkarības neko neiegūst – viņš tikai pazaudē. Attiecības, laiku sev, draugiem, ģimenei, hobijam. Viņš nenopelna vairāk. Viņa dzīves kvalitāte tikai samazinās!

Darbaholiķim  pašam ir jāmainās!

Mans plāns, kam jāatdod man atpakaļ MANA NEATKARĪBA:

STUNDA SEV! – KATRU DIENU! (domāju par sevi, nevis darbu) STUNDA MANAI ĢIMENEI! – KATRU DIENU! (domāju par/ ar viņiem, nevis darbu) VINGROŠANA PIRMDIEN VAKARĀ ZĪMĒŠANA CETURTDIEN VAKARĀ (ar labāko draudzeni).

Un jauns karjeras pavērsiens! Ā – un jauna filma katru nedēļu:)

Sakiet, vai ir nācies ko līdzīgu redzēt savā darba vietā? Varbūt izjust pašām? Kā tikāt ar šo atkarību galā?