Citāda romantika- mans bērns..

nosiguldas
nosiguldas 27. augusts 2010 14:51
541

Braucot vilcienā man patīk sēdēt ar skatu uz aizmuguri, lai vēl brīdi pakavētos skatos, kas lēni lēni attālinās.


 

Tā notiek ar mūsu dzīvi, paliek tikai atmiņas- dārgas ne tik dārgas, tādas kas liek pasmaidīt un tādas, kuras sāp un nav aizmirstamas. Kas tad ir romantika, tie ir jauki neaizmirstami dzīves mirkļi. Man vienmēr ir paticis sagādāt jaukus un patīkamus brīžus saviem tuvajiem, bet tad paiet laiks un tu saproti, ka bērni ir izauguši un katram ir sava dzīve, problēmas un rūpes ar to gan nepaliek mazāk.

 

Kādreiz nevarēju saprast, ko tā mamma par mani uztraucas, tagad pati esmu mamma pieaugušiem bērniem un zinu, kas ir negulētas naktis, jo kāds kavējas vai nav laikā mājās. Kā sāp sirds, kad kāds no bērniem raud, jo tā ir pirmā mīlestība, kliegt gribās no sāpēm, bet tu zini, kad nevari palīdzēt.

 

Kas tad īsti ir romantika, noteikti divu cilvēku attiecības, bet tiem nav jābūt romantiskiem mirkļiem, sieviete tapēc ir apveltīta ar īpašam spējām, lai radītu romantisku pasauli ap sevi, kurā būtu vieta visiem un protams arī pašai sev. Romantikai ir pavisam cits veidols, kad tev vairs nav divdesmit. Mans stāsts sākās ar vārdiem, 'Nu tad tu būsi māmiņa", līdz tam brīdim pagāja pusotrs gads, ar diagnozi audzējs, pēc tam iespēju, ka bērniņa nebūs, tad iespējamu spontāno abortu un grūtniecības diabētu. Visu šo laiku man blakus bija mana ģimene un mans vīrs, kas vienmēr prata paskatīties uz mani ar stingru, bet ļoti maigu skatienu. Tagad jau pagājuši divi gadi no brīža, kad daktere apsēdās man blakus un teica, ka operācija nepiecieciešama tūlīt, jo rīt var būt pa vēlu.

 

Nu, lūk, jau steidzos no vilciena mājās, šodien braucu ātrāk un mani neviens nesagaida. Man tik ļoti gribās paspēt uz to brīdi kad mana saulīte modīsies no pusdienas miedziņa. Es klusu ieeju istabā un apguļos viņai blakus. Tā ir neaprakstāma sajūta kāda pārņem, kad tu vēro tādu mazu cilvēciņu, kas miegā rāmi čuč. Atverās actiņas un mazā rociņa stiepjās pie manis "Mammīte" un tu saproti, ka nevar būt romantiskāka mirkļa par šo. Laiks uz mirkli apstājas un liekas, ka vairs nav nekā nepārvarama.

 

 

Autors neiebilst, ja viņa publicētais materiāls portālā Sieviešu Klubs, bez iepriekšējas saskaņošanas ,tiek ievietots citos informācijas avotos ar hipersaiti uz viņa oriģinālo materiālu.
Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
pece 28. augusts 2010 16:45

Par romantiku to nesauktu, bet par īpašām sajūtām gan.

Šorīt mazais pierūmējas blakus man gultā un saka - mammīt, es gribu pabučoties! Tas ir tik mīļi!

magone 28. augusts 2010 13:02

Mana ikvakara neiztrukstoshaa romantika. Tie ir briizi,kad midzinu savu deelinu. Deelinam naktsdziesminas dziedu kopsh dzimshanas. Un vel ir mans hobijs-adiishana. To visu esmu salikusi kopaa.
Taa ir vismiilaakaa dienas dalla. Es seedu pie vina gultinas dziedu un adu. Vinsh klausaas,liidz miedzinsh nem virsroku.....................
Neviens muus netraucee shajaa laikaa. Prieksh maniim shie mirkli ir patiesi svariigi un savaa zinaa romantiski.

jana 27. augusts 2010 21:12

Tā nav tikai romantika, tā ir visaptveroša mīlestība......

suplacivit 27. augusts 2010 20:45

Jā būt mātei ir kas īpašs

miranda 27. augusts 2010 20:07

Es arī piekrītu, ka mātes un bērna attiecības ir kaut kas īpašs, arī romantisks. :)

mazaa raganina 27. augusts 2010 16:38

Atverās actiņas un mazā rociņa stiepjās pie manis "Mammīte" un tu saproti, ka nevar būt romantiskāka mirkļa par šo.---piekrītu par visiem 100%!!!!!!!!!

inny 27. augusts 2010 16:37

:) Tās sajūtas tiešām ir neaprakstāmas. Es arī šodien spriedu pie sevis - var būt romantika vai nē ar pašas bērnu... tās emocijas faktiski nav pielīdzināmas nekādai kategorijai :)