Cilvēks pasaulē

Autors: ruutuu, 2012. gada 17. augusts, 10:00:00
Cilvēks pasaulē

Ir brīži, kad viss liekas saprotams, sakārtots. Kā atcerēties sevi? Jo mēs esam mierīgāki, mīlestības pilnāki, jo vairāk mums paveras ceļš pašam uz sevi... Jo cilvēks ir veidots pēc Dieva līdzības - pēc mīlestības, miera, prieka un viegluma.

 

Cik daudz mēs ļaujam Dievam sevī ienākt iekšā? Kāpēc gan neļauties tam, kas padara mūs par gaismas tiesu labākus? Tajā pašā laikā mēs pilnībā ļaujamies alkohola ietekmei un dusmu varai, un sakām sev, ka viena reizes nekādu sliktumu nedos. Es tikai atpūšos, izlādējos, jo viss ir sakrājies... Nē, tu tikai nedaudz pazaudē sevi. Nepazaudē, protams, galīgi, bet tas nav ceļš uz sevis atcerēšanos, uz sava pareizā ceļa nonākšanas un prieka pilnas dzīves ceļa. Un kāpēc kādreiz neaiziet uz baznīcu? Par svēto tas tevi nepadarīs, tomēr, tas vismaz nav ceļš uz pagrimumu. Baznīca palīdz tev saņemties un domāt ko jauku, bet dusmas un naids palīdz padoties un zaudēt gaismu.

 

Man bieži nāk galvā domas - tikai nekļūsti viena no tiem kristiešiem, kas ir apsēsti ar Jēzu Kristu un blablabla (es atvainojos par šādu izteicienu). Un tomēr, kad to visu piedzīvo uz savas ādas, ir pavisam citādāk - cits skatījums, cita dzīve, cita attieksme. Nekas jau nemainās, ja vien pats to nevēlies. Kāpēc cilvēks citreiz nebaidās mainīties uz slikto pusi, bet baidās kļūt labāks? Jo tad mēs paskatamies patiesībai acīs, taču no tās mums ir bail. Bail no sevis paša. Jo mēs katrs taču esam tik unikāli, un ja nu pēkšņi saprotam, ka daļu dzīves esam gulējuši, aizmiguši melnā bedrē? Nē, labāk ir aiziet padzert, uzpīpēt kaut ko, pakašķēties ar citiem līdzcilvēkiem, tad nenāksies vilties un pasarg' Dievs, ja vēl kaut kas lietas labā būs jādara! Jāzaudē pierastā vide un tā tālāk. Sviests! Nekas nav labāks par mīlestību (es runāju par visu aptverošu mīlestību), mieru un apziņu, ka esi kaut ko izdarījis dzīvē pareizi un zini, ka bija vērts dzīvot. Ka izdariji visu, lai būtu labāks. Klausīji sev un pats galvenais - ļāvi sevī ieklausīties. Protams, ja pats esi haosā, sevi saklausīt ir grūti. Tāpēc ir jāiet un jāmācās, jāmēģina, jānomierinās, jāmīl, jāmeklē SAVS ceļš, visi mīnusu apzīmējumi jāpārvērš plusos. Mēs taču katrs savā dzīvē varam būt brīnummagi, kas mīnusu pārvērš plusā. Tikai citi tam netic, jo šķiet, ka cilvēki tikai runā, ir optimisti un tas nekam neder. Ha-ha! Man arī tā agrāk likās, jo kā saka - ja esi bedrē, tad viss, ko tu redzi sev apkārt ir bedre un nievājošs smaids. Bet paskaties tur augšā, uz to mērķi, kur spīd gaisma no bedres, vai gribi tur nokļūt?

 

Ir tik bieži, kad cilvēks saka - liekas kaut kas nav izdarīts, kaut kas nav kārtībā. Viņš dzird Pasaules balsi un tomēr, cik bēdīgi, viņš tikai turpina iet un apslāpē to, noignorē un mēģina noubagot no dzīves prieku. Neubago, esi tāds, kurš ir pelnijis, ko vairāk. Viss taču ir mūsu ziņā. Mūsu izvēlē.

 

Ir tik daudz veidu kā pašam sevi gremdēt un tik daudz veidu kā sev palīdzēt un gūt prieku, bet diemžēl tas sliktais cilvēkus aizrauj, taču labais bieži vien liekas tik garlaicīgs. Un tomēr cilvēku sirdīs izpeld doma par mieru, mīlestību un labumu. Visiem tiek dota iespēja. Tikai citreiz mēs to neredzam, bet izeja ir vienmēr. Ir tikai atrunas, kuras pašam liekas tik patiesas... Jā, arī es bieži atrunājos, bet tas nepadara manu dzīvi labāku. Kad gribu ko sasniegt, atbildu: ’’Hmm, nē, man šodien sāp galva, bet tik tiešām, rīt’’. Un ziniet, kas notiek, kad pienāk rītdiena un galva vairs nesāp? Ir cita atruna: "Nu  vairs es nevaru, esmu iestrēgusi mazā depresijā, es nespēju’’. Bet vai kārtējo atrunu vietā nevajadzētu sevi piespiest uz pretējo?  Vai esi mēģinājis? Kaut vai par kripatu nav palicis labāk? Man gan šķiet, ka ir vērts pat mazas kripatas dēļ, jo citreiz no šādām mazām lietiņām dzīvē izaug, kas skaists un liels.

 

Pamosties no šī murga, tu neesi kāmis ritenī, ne par velti mums ir dota apziņa. Mums ir dota iespēja. Citreiz gribas sēdēt un kliegt uz pasaules iedzīvotājiem: "Pasaule taču Jūs mīl!". Bet citiem tās liekas kā galīgas muļķības. Protams, tas, ko tu nekad neesi darijis, viss par ko tu vari domāt ir tas, ko citi par to pastāsta. Tev pašam ir jāiet un pašam jāklausa sevi. Cik ilgi mēs ļausimies, ka mūs vada citi? Apzināti, neapzināti. Vienalga. Uz Pasaules ir kas vairāk kā - man gribas naudu, ēst, labu sievu/vīru, gribu divus bērnu un māju pie jūras.  Protams, to var dabūt ik viens, bet to dabū tikai tie, kas saprot to vērtību, kas ir vienādojama ar nulli. Tam vienkārši nav nozīmes.

 

Ja es šo teikumu būtu sev teikusi pirms kāda laika, es padomātu – cik stulbi, ha-ha, ka nav nozīmes, taču ir gan! Jā ir nozīme, bet citādāka. Padomā, kad tu kādu ļoti neizsakāmi mīli, vai tev ir svarīgi kur tu esi ar šo mīļo cilvēku? Tu esi ar mieru dzīvot jebkur, lai tik sajustu to prieku ko sniedz otrs. Tas paliek tik mazsvarīgi, kur jūs esat, jo nozīme ir tajā, ka esat un kas esat. Ja jūs un es spētu iemīlēt pasauli, tad arī man būtu vienalga, kur būt, ko darīt, jo es mīlētu. Un tomēr es zinu, ka cilvēks kas otru mīl, cenšas dot labāko, vai tad ar Pasauli nav tā pat?

 

Mēs nevaram akli skraidīt pa Pasauli un grābt, grābt visu bez jēgas. Tad cilvēks mēdz, manā skatījumā, līdzināties kāmītim, kas griežas savā ritenī. Visu dienu skrien uz priekšu. Skrien, skrien, piekūst, ir pārguris, iet gulēt, ceļās, iet uz riteni, atkal skrien un ir turpat kur bija!

 

Paldies, ka uzklausījāt.

Ruutuu

 

Sieviešu Kluba diskusijai:

Kādas pārdomas Tevī izraisīja šī apcere par pasauli un cilvēka vietu tajā?