Ciemos pie Anubisa

ssfinkss
ssfinkss 27. februāris 2014 22:35
2012

Tas bija vēlu vakarā. Diena bija pagājusi un pienāca nedēļas nogale. Jau no rīta viņa aizgāja uz darbu ar temperatūru. Nelielu, bet tomēr pietiekamu, lai varētu paņemt slimības lapu. Varēja paņemt slimības lapu, bet nepaņēma, jo viņas darba vietā tas nebija pieņemts. Cilvēki gāja uz darbu slimi un veseli. Kā nu kurš. Ja bija paņemta slimības lapa, tad agri vai vēlu tas cilvēks no darba tika „izēsts”. Viņa arī šoreiz aizgāja uz darbu, jo apzinājās, ka nemaz tik viegli nevar dabūt darbu, ar temperatūru uz darbu nav jādodas pirmo reizi, tā jau bija pagājušajā gadā. Gan jau viņa izturēs arī šoreiz, tāpat kā pagājušajā gadā. Galu galā ir nedēļas beigas un viņa izturēs.

Tagad jau bija vakars. Vēls vakars. Viņa piecēlās, aizgāja uz virtuvi, uzsildīja ūdeni un sataisīja tēju. Pēc tam aizgāja istabu, iesēdās klubkrēslā un paņēma rokās grāmatu – „Troņu spēles”. Tas gan bija romāns, pilns ar piedzīvojumiem. To cilvēku dzīve bija viena cīņa par tiesībām dzīvot.

Nez, cik ilgi viņi dzīvo? Varbūt līdz kādiem 34 gadiem? Visu laiku tiek aprakstīta dzīvības zaudēšana, tādas sajūtas viņai bija, lasot šo grāmatu. Labi vien, ka pati dzīvo mūsdienās, kad cilvēki dzīvo krietni ilgāk. Nav jau viegli, arī ir jācīnās par savu dzīvi, jo ir taču darba apstākļi, ir mazas algas – mazākas par iztikas minimumu, ir nelabvēlīgi kolēģi, skaļi kaimiņi, kas uztaisa karaoke 4.00 no rīta starp darba dienām. Kas tikai nav mūsdienu dzīvē? Ir tik daudz visa. Dzīve var būt krāsaina. Ir arī tumšās dienas. Šodiena tiešām bija tumša. Pašsajūta bija draņķīga. Tik draņķīga, ka viņa nevarēja palasīt.

Viņa vēl vienu reizi aizgāja uz virtuvi, uztaisīja tēju, pielēja klāt melno balzāmu, iesēdās klubkrēslā un aizdedzināja sveci. Lielu un masīvu. Tās augša bija gaiša, bet apakša tumša. Tās sveces apakšējā daļa izskatījās kā lielas zaļas lapas, un augša bija kā zieds, kas grasās uzplaukt. Nu skaista tā bija. Viņa uzlika sveci uz sveču paliktņa. Liela, piemērota svecei, un aizdedzināja to. Momentāni iespīdējās liesmiņa, un svece sāka atgādināt augu, kuram tūliņ tūliņ uzplauks zieds.

Cik tā ir skaista! - Viņa nodomāja, bet likās, ka vēl kaut kas pietrūkst. - Ak, pleds!

Viņa aizgāja paņēma pledu, iesēdās klubkrēslā, sāka dzert savu karsto dzērienu un pusmiegā pusnomodā skatīties uz sveci.

Gaismiņa dega. Sajūta radās, ka laiks aizskrien. It kā tas ir, it kā tā nav. Viņa skatījās un dzēra. Lēni lēni krūze tukšojās. Palika siltāk, acis ik pa brīdim sāka vērties ciet, un …

Un tad viņa pamodās. Šausmas, kur tad viņa tagad ir? Viņa gulēja sarkofāgā, un tas atradās kapenēs. Bija sajūta, ka smiltis kā ūdens nepārtraukti slīd uz leju pa sienām. Vai tā ir ilūzija vai patiesībā?- viņa domāja. Sajūta bija ļoti ļoti neparasta.

Ko lai tagad dara? – viņa bija neizpratnē. Palikt šeit un turpināt gulēt, tam taču nav nozīmes. Bija bail celties un iet prom, bet tajā pašā laikā bija arī bail palikt uz vietas.

Labāk tomēr laikam piecelties un paskatīties, kur es esmu! – Viņa nodomāja. Viņa apsēdās sēdus, paskatījās uz sevi, un redzēja, ka ir baltās skaistās drānās, kas viņai piestāv. Tad viņa pagriezās atpakaļ un ieraudzīja, ka aiz muguras ir izeja, un tur stāv Anubiss.

Tas nevar būt! – viņa domāja. Tādas lietas nenotiek! – Tomēr viņa izkāpa no sarkofāgiem, kuri izrādījās bija viens otrā un devās uz izejas pusi.

Anubis uz viņu paskatījās un nedaudz pagāja malā. Tā nu viņa pagāja viņam garām un no kapenēm iegāja labirintā. Laika sajūta zuda ik pa brīdim. Bija karsti un tumšs. Labi vien bija, ka ieejot labirintā viņa pie tā ieejas  uz sienas ieraudzīja lāpu, kuru paņēma līdzi.

Viņa gāja un gāja labirintā, brīžiem kāpa pa kāpnēm augšā, brīžiem kā pa lejā. Brīžiem griezās pa kreisi, brīžiem pa labi. Dažkārt viņa nācās atgriezties, jo viņa bija iegājusi strupceļā. Ceļš bija garš, un nevarēja saprast, vai kādreiz viņa atradīs izeju. Bet atpakaļceļu viņa vairs nevarētu atrast, jo bija jau apmaldījusies.

Viņa bija staigājusi jau ilgi. Likās, ka bija pagājušas vairākas dienas. Un tad tomēr pienāca brīdis, kad viņa bija izgājusi no labirinta. Viņa bija pienākusi pie Osīrisa vārtiem, un viņa zināja, ka tālāk būs divas takas, un starp tām būs Uguns ezers, pie kura būs dažādi briesmoņi. Viņa varēs paiet garām ezeram, jo, kad viņa ies, viņa zinās visus vārdus, ka jāsaka, lai paietu garām. Viņa zināja, ka būs jāpaiet garām 14 pauguriem. Viņa zināja, ka vienkārši ceļš būs garš un pilns ar pārdzīvojumiem.

Un tad viņa devās ceļā, un teica visus vārdus, ko vajadzēja teikt, un tika pāri visām grūtībām.

Viņa bija jau nonākusi līdz dieviem Totam un Anubisam, un teica: „Ir laiks nosvērt manu dvēseli. Es gribu iet tālāk!”

Viņas dvēseli sāka svērt un skatīties, kas būs smagāks spalva vai dvēsele. Bet spalva un dvēsele bija līdzsvarā. Un tad viņa saņēma atbildi: „Tev jādodas atpakaļ, Tavu dvēseli nav iespējams nosvērt un lēmumu līdz ar to nevar pieņemt!”

Tas bija tikai viens mirklis, un viņa pamodās mājās. Svece jau bija nodegusi, bija pienācis rīts, viņa jutās lieliski! Tiešām lieliski, jo jutās vesela un laimīga!

-          Laikam ir sestdienas rīts! – Viņa nodomāja, ieslēdza TV un pēc Panorāmas saprata, ka ir jau svētdiena nevis sestdiena.

-  Vai tiešām vairāk par diennakti? – Viņa pajautāja sev.  Vai tas bija vai nebija sapnis?

Bet uz šo jautājumu viņa nevarēja pati sev atbildēt.

Autors neiebilst, ja viņa publicētais materiāls portālā Sieviešu Klubs, bez iepriekšējas saskaņošanas ,tiek ievietots citos informācijas avotos ar hipersaiti uz viņa oriģinālo materiālu.
Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
Kerstyna 1. marts 2014 18:14

Jā, labs, tiešām labs un drusku baisīgs. Man patiktu ko tādu izlasīt romanizētā formā :)