Britu mākslinieks iemūžina īstu sieviešu klēpjus ģipsī

Maddala
Maddala 23. maijs 2018 00:03
854

Džeimijs Makartnijs (Jamie McCartney) izpelnījies lielu popularitāti ar savu “Lielo Vagīnu Mūri”, kurš pirmoreiz tapa 2008. gadā un krāšņojās ar 400 brīvprātīgo (!) sieviešu ģenitāliju atlējumiem. Lieki teikt, ka Parīzes, Braitonas, Londonas un Milānas mākslas interesenti un vienkārši ziņkārīgi cilvēki mudīgi piepildīja izstāžu zāles.

Mani pozitīvi šokē tas, ar kādu nevainīgu, bērnišķīgu ziņkārību dzīvo un strādā pasaulē zināmi mākslinieki. Džeimija mērķis nebija tikt kādai zem svārkiem, izstādīt zāli ar “trofejām” vai vienkārši šokēt.

Intervijās viņš uzsver, cik svarīgi bija strādāt tikai ar brīvprātīgajām sievietēm un nevis apmaksātām modelēm, jo viņas ticēja projekta vajadzībai.


Kāpēc?

Kā zināms, mākslas akadēmijās studentus neapmāca ģenitāliju atlējumu veidošanā. Džeimiju uz to pamodināja spējais kosmētiskās ķirurģijas procedūru popularitātes kāpums. Arvien jauni standarti, kas nosaka kā sievietei jāizskatās; viņas sejai, viņas figūrai un tagad arī klēpim. Jā, plastiskie ķirurgi strādā arī ar ģenitālijām, un pocedūras bieži iedvesmo tas, ko sievietes (un vīrieši) redz pornogrāfijas industrijas produktos. Džeimijs šo parādību dēvē par “ķermeņa fašismu”.

Mākslinieks kādā intervijā teica: “Vagīna ir kļuvusi par jauno vietu, par kuru kaunināt sievietes, jo cilvēku kaunināšanā paslēpts daudz naudas. Ir izveidota vesela industrija ar mērķi pārliecināt sievietes, ka viņas ir defektīvas”.


Vidusmēra sieviete sevi ir redzējusi … cik reizes?

Paliksim malā pornogrāfiju un erotiskos žurnālus un tur redzamo “estētiku”. Kauns par un ap vagīnu un baudu laikam mums, Eiropas, postpadomijas un lielākajai daļai pasaules sieviešu atnācis ar mātes pienu. Kas to vairs atceras kad notika pirmā sievietes paņemšana ar varu un kur pirmo reiz no kanceles atskanēja vārdi par sievietes grēcīgumu… Es atceros pirmo reizi, kad sevi bērnībā ieraudzīju spogulī un šis kauns mani jau bija sasniedzis. Neviens, protams, nekad neteica “fui” vai “to vietu labāk needzēt”, bet tāpat…  Ilgus gadus izvairījos no šīs ķermeņa daļas, lai gan viss pārējais ķermenis likās gluži skaists un pieņemams. Tas, tur lejā, bija… nu, dabiskas nepieciešamības dēļ piešķirts aprīkojums. Tas tā palika līdz brīdim kad no vīra mutes dzirdēju maģiskos vārdus “Ļoti skaista!”.

Pieņemsim uzreiz, ka šī nepatika un kauns ir pilnīgi neracionāli. Nav neizdevušos vai neveiksmīgu ķermeņa daļu (kamēr vien nav runa par veselības problēmām), apriori. Ir tikai standarti, estētiski ideāli, modes tendences, vienā vārdā kultūra. Kultūra ir atrauta no dabiskiem procesiem un īstas, sulīgas un necenzētas dzīves.

Džeimijs ir strādājis ar identiskiem dvīņiem, sievietēm pirms un pēc-dzemdību fāzē, sievietēm pirms un pēc labioplastijas (dzimumlūpu plastiskās oprācijas). Viņa mērķis ir iemūžināt visas planētas klēpju daudzveidību, ieskaitot tās sievetes, kuras ir cietušas ģenitāliju sakropļošanu/apgraizīšanu, kuru joprojām praktizē uz meitenēm Ēģiptē un citās Āfrikas valstīs un uzskata par absolūtu nepieciešamību viņu izprecināšanai. Pagaidām viņam nav izdevies atrast brīvprātīgo ar šādu vardarbīgu pieredzi.

Kauns par klēpi joprojām ir gluži dzīvs un vesels kā attīstītajās Rietumu valstīs, tā arī primitīvajās Āfrikas nomalēs un daudzās citās valstīs.

Taisnības labad jāsaka, ka Džeimijs ir iemūžinājis arī vīriešu dārgās vietas, ieskaitot savējo. Lai gan vīrieši parasti jūtas daudz komfortablāk ar savu intīmo orgānu izskatu, funckijām un pat apgalvo, ka varētu viņas atpazīt starp citu vīriešu fotogrāfijām, mākslinieks ģipsī  atliešanas procesu apraksta kā atbrīvojošu un kā no pleciem nomestu svaru pēc liesas pornogrāfijas industrijas standartu diētas, kura neapiet arī vīriešus.


Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies