Atvadas no bērnības atmiņām jeb kur likt vecas lietas un savas emocijas?

pece
pece 4. augusts 2010 09:19
664

Bērnību pavadot lauku mājās, kur notika īsta mazsaimniekošana, vietā, kur nav īsti lauki, bet gan zvejniekkolhozs un attiecīgi nebija pieejama kārtīga tehnika, ilgi tika izmantota vēsturiska lauksaimniecības tehnika tāda kā kuļmašīna, skābbarības gatavotājs, sēklu vētītājs, rokas sējmašīna labībai un tml.


 

Manas bērnības rudeņi saistās ar labības pļauju, labības siešanu kūlīšos un pēc tam, protams, lielo kulšanas talku. Kulšanas talka no vienas puses fascinēja un bija viens no lielākajiem rudens notikumiem, kad mudžēt mudžēja no ļaudīm, kuriem vajadzēja līdzēt labību nokult, pašiem savas labības kulšanu, traku troksni, kas sākās agros rītos, kad vēl tā gribējās pagulēt. Īpaši skolas laikā, kad brīvdienas bij vienīgās, kad pagulēt, bet te troksnis tāds, ka nepagulēt. Bez tam talcinieki tak visi gribēja ēst – bij jāklāj pusdienu galds, jāpalīdz gatavot un cept pīrāgus, plātsmaizes un visādas citādas rūpes. No vienas puses – kuļmašīna mans saistās ar bērnības atmiņām, no otras ar smagu darbu, jo reizēm bij jāiet palīgā pelavas novākt, kas ir gana smags un putekļains darbs – putekļi ir visur – uz drēbēm, zem drēbēm, acīs un mutē.

 

 

Bet tie laiki ir aizgājuši. Vecākiem gadi nestāv uz vietas, zeme tur nav no auglīgākajām un lielu saimniecību izveidot tur nevarēja šā vai tā, bez tam šobrīd izmantot šo veco tehniku būtu cilvēkresursu šķērdēšana. Vietas gan tai vajag daudz. Ilgi lauzījām galvu, ko ar visu šo pasākt, līdz rūpīgas izpētes ceļā atradām iespējamo saimnieku. Sestdien, kad noskatījos, kā šo tehniku lādēja uz treilera, mani pārņēma kārtīgas skumjas, gluži kā tad, kad kāds atņem ko mīļu un dārgu. Ar prātu saprotu, ka šo te visu neizmantošu, ka tā stāv nevienam nevajadzīga, ar emocijām, tā tomēr mani saista.

 

 

Vai jums ir viegli šķirties no šāda veida „mantojuma”? Un kur jūs to liekat – vedat uz izgāztuvi, atdodat muzejiem, pārdodat jebkuram, kurš maksā vairāk?

Autors neiebilst, ja viņa publicētais materiāls portālā Sieviešu Klubs, bez iepriekšējas saskaņošanas ,tiek ievietots citos informācijas avotos ar hipersaiti uz viņa oriģinālo materiālu.
Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies
intasanta 4. augusts 2010 21:39

Esmu darījusi visādi.
1.Krājusi nebaltām dienām- sapel, peles sagrauž, iziet no modes... u.t.t Manā dzīvē ir pierādījies, ka retu reizi kas noder. Dēlam iedevu savus špikerus, lai varētu koncentrēti vēsturi pamācīties pirms eksāmena. Tajā reizē noderēja :)
2.Aizvedusi uz pansionātu, internātskolu u.t.t. Tur parasti visi ir ļoti priecīgi
3.Atdevusi paziņām, draugiem. radiem. Tur gadās visādi. Reizēm manta noder, reizēm nē.
4.Devusi muzejam. Tur parasti priecājas (aizejam uz muzeju, meita rāda- reku šito mēs atvedām!)
Vienu vārdu sakot, nodarbojos ar veco mantu šķirošanu- tāpat kā ar atkritumiem.

malva33 4. augusts 2010 19:22

ar tām mīļajam mantām jābūt piesardzīgiem,jo var apaugt tā,ka vairs pašiem nav kur dzīvot,šo to jau var atstāt,bet ir cilvēki ,kuriem skapji lūzt no bērnu dienu kurpēm un tad viņi visiem piedāvā kā vislielāko dārgumu,ja neņem -apvainojās,ka citam tas nevajag..ar lielām lietāmir grūti,ja ir sava sēta -tad jau gan nav problēmu,bet dzīvoklī turēt visus krāmuus nav prātīgi......bet ja nevienam tas netraucē,tad tik krāmē pilnu māju....

inesev 4. augusts 2010 13:10

Man tik liela gabarīta mantas nekad nav bijušas, bet visas lietas, kuras nav vajadzīgas parasti cenšos kādam atdot, īpaši nepiepūloties ar jaunā saimnieka meklēšanu, tas ir, paprasu tuvākā apkaimē, ja nevienam nevajaga, m etu ārā.