Pēdējais pāris šķirās!

Protams, gribētos, lai dzīvē viss ir kā pasakā vai „ziepju operā”, kur ar kāzām viss beidzas: „... viņi dzīvoja ilgi un laimīgi...”. Bet diemžēl ikdienā ar kopdzīvi un kāzam tieši otrādāk notiek- viss tikai sākas.

Saka jau tā, ka sieviete, iesoļojot sievas godā, mainās uz labo pusi, paliek piekapīgāka, saimnieciskāka un rūpīgāka, bet vīrietis atkal otradi- viņam zemapziņā rodas parliecība, ka tagad viņa sieviete ir nolikta pie vietas un vairs nav ne par ko nav jāsatraucas. Lai gan ne par to ir runa, cik pāru tik daudz un dažādu dzīvesstāstu un tipu!

Vēlējos pieskarties tēmai, kad divi cilvēki, kuri bija uzsākuši ģimenes dzīvi, kuriem jau ir atvases tomēr nolemj iet katrs savu, citu ceļu- un bērns paliek krustcelēs...

Nav viennozīmīgi pareizas formulas, kā labāk un kad tieši ir jāizšķiras par šo soli, ja tomēr abi vecāki nevēlas vairs būt kopā- visos gadījumos, lai kā mēs to nevēlētos- bērnam tā būs trauma. Vienalga, vai viņam būs piecpadsmit vai tikai gads! Šeit es negribu arī spekulēt ar faktu, ka attiecības ir jāuztur tikai dēļ bērna, jo pašam mazajam būs tomēr labāk dzīvot vidē, kas nav stresa un kašķu pārņemta, kur abi vai kads no vecākiem tomēr ir laimīgs un apmierināts ar dzīvi.

Interesants termins- bērns ir mīlestības auglis, lai gan fakstiski- tas attiecībās ienes tādu kā jaunu posmu, abu saistību pārbaudi, kuram daudzi jaunie vecāki tomēr netiek pāri. Un šeit nebūtu pareizi arī teikt, ka cilvēki sagāja kopā vai apprecējās tikai dēļ atvases, jo līdz ar bērna ienakšanu dialogs beidzas!

Ir daudzi aspekti, kas sekmē šai periodā krustcelēs sadalīties, kā viens no šiem ir tieši šī divvientulības iztrūkums, katra minūte un sekunde, kur jūs esat vieni, jau ir zelta vērta, kura viennozīmīgi būtu jāizmanto, bet nereti jaunajiem vecākiem neizdodas sabalansēt šo laiku sev un bērnam. Otrs fakts kā tāds paliek - sieviete māte nerodas piedzimstot mazajam, šis adaptācijas periods nāk pakāpeniski, nereti tas velkas ar lielu smaguma un drūmuma sajūtām.

Šai periodā ir svarīgs atbalsts, jo no pecdzemdību depresijas līdz pēcdzemdību psihozei ir viens solis, bet depresiju lielākā vai mazāka mērā mēs katra no sievietēm izjūtam, viena to nepamana, citai tas ir periods, kam ir jātiek pāri. Ne pa velti mūsdienās ir speciāli adaptācijas kursi topošajiem vecākiem un jaunajiem vecākiem, lai gan teorija ir viens, bet prakse jau ir cita lieta. Tomēr to, cik lielā mērā mēs teorētiskās zināšanas liekam lietā, ir tikai un vienīgi mūsu pašu ziņā, kā arī jebkurā gadījumā, ja šādi kursi ir izieti, kaut kas aizķeras zemapziņā un bieži vien novērots, ka krīzes situācijās arī izlaužas uz āru.  

Bieži ir teikts, ka labāk ir izvēlēties aiziet, tad , kad bērns vēl ir mazs, kad viņš nezin, ko nozīmē ģimene- nesaprot, bet varbūt tikai mums tā liekas, ka nesaprot?

Bērns pirmais, ko atpazīst ir māte un tēvs, sajūta, ka šie cilveki ir viņam blakām rada zināmu drošību mazajam lielajā pasaulē, kur viss viņam ir jauns un svešs. Mēs paši arī baidāmies no nezināmā, jaunā, nereti ir novērots, ar kādu kūtrumu pieņemam jaunas lietas, kas reāli atvieglotu mūsu ikdienu, bet tai pat laikā, mums ne vienmēr vilina tās apgūt. Mums ir vieglāk, mums ir valoda, mēs varam izteikt savu viedokli, bet bērns- zidainis savas emocijas var izrādīt tikai viņam saprotamā veida ir, protams jauki, ja mēs atpazīstam un saprotam, kas darās, bet škiršanās fakts vien ir ļoti komplicēts jau mums pieaugušajiem, kur lai kā  būtu brīžiem mēs aizmirstam par mazā emocionalo pasauli.

Šeit nav runa par kāda nosodīšanu, bet elementārām lietām, pamēģiniet, cik viegli ir noturēties un nesatraukties, nebūt dusmīgai utt.

Ļoti daudzās lietās mēs, vecāki, savos strīdos pinam bērnu ar domu, ka it kā strīdamies- vai par viņa aizbildniecību, vai par uzturlīdzekļiem, lai gan patiesībā, mēs nespējam pāriet nākamajā komunikāciju posmā.

Biežāk ir novērot, ka tieši vecāks pie kura bērns dzīvo spekulē ar savu atvasi, liedzot otram satikties, reāli liedzot bērnam satikt tēvu/māti, pamatojumi šai situācijai ir elementāri, lielākoties novērots tieši strīdos par finansēm un šeit varam griezties pie otras puses, kur procentuāli daudzi vecāki ar kuriem mazais nedzīvo neuzskata par nepieciešamu savu atvasi materiāli pabalstīt, maksājot ikmēneša uzturlīdzekļus, no vienas puses pat likumā ir noteikts, ka abiem vecākiem bērns ir materiāli jānodrošina iespēju robežās, tai pat laikā kads no vecākiem izvēlas vieglāko ceļu, kur reāli viņš atsakas no sava bērna.  

Bērns nav mantiņa, kur paspēlējies, apnika noliki plauktā, bet pēc gadiem, kad atkal radīsies vēlēšanās izvilksi no plaukta, notrīsi putekļus un izliksies it kā nekas nav bijis!

Kāpēc es gribu teikt, ka bērnam jebkurā periodā ir grūti pieņemt, tāpēc, ka viņa mūris ir viņa ģimene, kad pils sabrūk- drupās nepaslēpsies, šķietami normālā pasaule sagriežas pa simtastoņdesmit grādiem, kur adoptācijas periods ir ļoti ilgstošs, nereti kāds tomēr nespēj adopteties.

Runājot par gadu, pusotra gada vecumu- bērna drošību rada sava veida rutīna- kur šķirtiem vecākiem, kas komunicē un abi vēlas rūpēties par bērnu iespēju robežās- šī rutinā vismaz reizi mēnesī, vai pat biežāk tiek izjaukta, jo tētis/mamma, kurš- sauksim viņu par brīvdienu vecāku, ar mazo satiekas retāk, pirmkārt cenšas vairākums gadījumu šo kopības iztrūkumu kaut kā kompensēt, kā arī lielākoties ir novērots, ka brīvdienu vecāki saistībā ar to, ka savu atvasi satiek retāk ir krietni piekāpīgāki, līdz ar to bērnam ir grūti iespraukties konkrētās uzvedības normās, jo redziet tētis/mamma viņam atļauj, bet te atkal ne.

Lai gan šī situācija nav no tam trakākajām, kur bērns tiek mazliet vairak lutināts un mazliet vairāk viņam tiek dots, tādejādi pāris, kas izšķīries cenšas savā starpa konkurēt. Šādās situācijās ar normālu komunikāciju ir iespējams panākt abpuseji labvēlīgu rezultātu, kā piemēram: tētis/mamma atļauj mazajam negulēt pusdienas laiku, abiem vecākiem sanākot kopā izrunājoties, cik grūti ir mazajam ieiet atkal ritmā, iespējams panākt rezultātu, kur berns gulēs pusdienas laiku vienā laika, gan dzīvojot pie mammas, gan pie tēva.

Trakāk ir tad, kad bērns paliek kaut kur nostāk, vienam no abiem vecākiem vai pat abiem ir jau jaunas ģimenes, jauni bērniņi un labakajā gadījumā mazo lolo vecvecāki, kas arī uz viņa psihi atstās graujošu iespaidu, bet sliktākajā- viņam vēl ir jāpieskata mazie pusbrāļi un pusmāsas.

Šādās vidēs bērnam augot dienas pašam būs grūti izveidot attiecības un daļēji veidosies nepareizs priekštats par ģimeni.

Es gribu teikt neaizmirsīsim, ka mēs dzīvojam tikai vienu reizi- simts reiz nomēri un tad tik griez!

Ģimenei, kurā ir ienācis bērns iespeju robežās ir jāmēģina sākotnēji risināt savas problēmas visādos variantos tikai, kad trauks ir tukš un ideju trūkst iet tālāk, var dalīties.

Mēs varam spēlēties ar savam dzīvēm, bet, kad mūsu atbildībā jau ir kāda cita dzīve, tad ir jāpadomā, vai vieglakais ceļš- aiziešana, ir tas labākais!