Esmu aizskārusi klusuma tēmu un aizdomājos par attiecību klusumu.  Cik dažādi uztveram klusumu mēs sievietes un mūsu  vīrieši? Tas raisa manī pārdomas un vēlmi dalīties savās pārdomās ar Jums.  

Jūs joprojām uzskatāt, ka īstai mīlestībai un attiecībām vārdi nav vajadzīgi?

Tieši pretēji – es uzskatu, ka atklātas un uzticīgas sarunas stiprina attiecības un dara cilvēkus laimīgākus. Speciālisti pielīdzina aktīvas un labdabīgas attiecības seksam, jo pat visskaistākās naktis beidzas un , ja neatrodas pāris vārdi, kurus pateikt partnerim, tad attiecības draud izjukt.


Māka ir ne tikai runāt, bet arī klausīties, taču to mēs bieži aizmirstam. Neievērojot šo likumu attiecībās, sarunas dialogs kļūst par monologu, kas nogurdina partneri un izraisa aizsargmehānismu – klusēšanu.

Domāju, ka jebkurām attiecībām, arī mīlestībai ir savs sākums, turpinājums un varbūt arī beigas.

Ik pa laikam katrs vēlas palikt vienatnē. Vīriešiem vienatne un klusēšana ir vajadzīga ir nepieciešama biežāk nekā sievietēm, jo viņi nelabprāt meklē palīdzību.


Ja vīrietis klusē, tad viņa domas ir aizņemtas, risinot kādu problēmu. Tas var ilgt no dažām minūtēm līdz pat vairākām dienām.


Pirms atbildēt uz jautājumu, vispirms to apdomā no vairākiem skatu punktiem un tad sniedz atbildi, bet, ja jautājums viņiem šķiet nesaprotams, tad viņi atbild ar klusēšanu.



Tātad  varam secināt, ka attiecības ģimenē ir atkarīgas ne tikai no mīlestības un savstarpējās uzticēšanās, bet arī no apziņas par vīriešu un sieviešu atšķirībām, no vēlmes saskatīt un pieņemt šīs atšķirības nu veidot savu dzīvi tā, lai otrs cilvēks nebūtu aizvainots un pazemot, bet gan justos labi, cienīgi.  


Kas ir vajadzīgs , lai veidotos labas attiecības un tajā valdītu miers un saticība? Man šķiet , ka ir jāatceras, ka sievietei un vīrietim ir jābūt atšķirīgiem, lai nezustu savstarpēja interese un kamēr šo faktu abas puses nesapratīs, viņi nevarēs saprast viens otru. Protams, galvenajiem dzīves mērķiem un uzskatiem gan ir jāsakrīt. Mēs vienmēr naivi ceram, ka pretējā dzimuma pārstāvis līdzinās mums, mēs vēlamies, lai viņš grib to pašu, ko gribam mēs, jūtas tāpat, kā jūtamies mēs. Kļūdaini uzskatām, ka partneris, mīlot mūs izturēsies un reaģēs noteiktā veidā – tādā, kā reaģējam un izturamies mēs, mīlot viņu. Tā attiecībās starp pretējā dzimuma pārstāvjiem parādās nevajadzīgas un dažkārt pavisam nesaprotamas nesaskaņas un domstarpības.

Ne visas tuvās attiecības ar laiku izjūk, bet apmierinātība laika gaitā pakāpeniski samazinās.

Atkarība no attiecībām ir saistīta ar divām lietām: cik lielā mērā partneris apmierina svarīgākās vajadzības un no tā, vai ir pieejamas alternatīvās attiecības, kuras spētu apmierināt šīs vajadzības.
Vai attiecību pakāpenisku izjukšanu var sekmēt tas, ja kāda no pusēm uzskata, ka viņa gūst mazāk no šīm attiecībām, un līdz ar to attiecības tiek uztvertas kā „netaisnīgas”?

Es aizdomājos kā mēs uzvedamies, kad attiecībās sākas problēmas, tālākais ir lielā mērā atkarīgs no šo problēmu risināšanas veida. Ja partneri par to nerunā un klusē, gaidot, kad sarunu uzsāks otra puse, aktīvi konstruktīvs risinājums nesekos. Kā mēs risinam savas problēmas attiecībās?
Mēs sievietes taču nojaušam , ka vīrieši un sievietes nav un arī nevar būt vienādi, viņi domā, jūt pat saprot dzīvi atšķirīgi.