Bieži domāju , kā tas ir, ka viena ģimene spēj būt laimīga, bet cita nē? Ir tādas mājas, kurās valda, mīlestības un lai­mes gaisotne. Pamats tādai saskaņai ir savstarpējas sarunas ik dienu. Katrā ģimenē runā, taču ne katrā ģimenē sarunājas.

Vai tomēr mums pašām nevajadzētu būt ieinteresētām no partnera izveidot draugu? Ar kuru varētu parunāties? Daudzās mājās sieviete par savu neizdevušos dzīvi visu vainu uzveļ vīrietim, savu­kārt vīrietis - sievietei. Bet tas nedod rezultātu. Par nelaimi, nevienam neienāk prātā apsēsties un aprunāties par to, kas izraisa strīdus un neapmierinātību savstarpējās attiecības. Vieglāk taču ir uzvelt visu vainu tam otram!

Taču varbūt vēl nav par vēlu visu labot? Dažos gadījumos ir vērts piestrādāt, lai atjaunotu apdzisušās jūtas. Varbūt ir pienācis pēdējais brīdis, lai pārstātu vainot citus, varbūt vajadzētu ieskatī­ties sevī un atbildēt sev - ko esmu darījusi, lai mana ģimene būtu laimīga? Ja atbilde skan: es taču kopju māju, mazgāju veļu, gata­voju ēst, tas nozīmē, ka vaina ir tevī pašā.

Mēs katrs cilvēks savā dzīvē nepārtraukti mijiedarbojas ar citiem indivīdiem.

Sociālo saišu un mijiedarbības aspektā savstarpējās attiecības ietekmē sabiedrībā ieņemamais stāvoklis, kas līdz ar tiesībām un pienākumiem arī nosaka konkrēto indivīda statusu un tam atbilstošās lomas. Līdz ar to dažkārt par iemeslu strīdiem ģimenē ir lomu konflikts. Bieži rodas tieši ģimenes dzīvē – vīra un sievas lomu izpildē. Tradicionālajā izpratnē vīra un sievas lomas ir skaidras un noteiktas, bet mūsdienās šo lomu izpratne ir ļoti daudzveidīga. Viens no galvenajiem lomu konflikta avotiem ir mājas pienākumu veikšana. Lomu konflikti starp ģimeni un darbu uz ģimenes dzīvi iedarbojas negatīvi. Mūsdienu apstākļi prasa situācijas izpratni – elastīgu pāreju no vienas lomas uz citu, kā arī spēju abiem partneriem veikt abas lomas un pēc vajadzības. Taču nepieciešama arī lomu saskaņota spēlēšana: lai abiem partneriem būtu saprotamas abas lomas un saskaņots viedoklis. Lomu mazāka diferenciācija un stereotipiskā viedokļa maiņa par vīriešu un sieviešu tradicionālajām lomām, tas būtu iespējams kā situācijas risinājums.

Es aizdomājos pēc viena raksta izlasīšanas, ka ne visi spēj un ne visiem vajag radīt ģimeni. Ģimene ir viens no svarīgākajiem sabiedrības balstiem un viena no cilvēku nozīmīgākajām vērtībām. Sākumpunkts, kas veido saskarsmes prasmi, liek pamatu sociālajām lomām un izpratnei par to izpildi, sniedz emocionālo un materiālo atbalstu, ievērojot solidaritātes principu– paaudze paaudzei (E. Kārteres & M. Makgoldrikas, 1995). Ģimene veido attiecības. Attiecības ir saikne, sakari starp cilvēkiem kā ģimenes locekļiem, kurās būtiska ir alternatīvu izvēle, emocionālā atraktivitāte un nosacīts noturīgums. Socializācijas procesā cilvēkam ir jāiemācās iesaistīties dažādu līmeņu jau eksistējošu attiecību sistēmā, veidojot jaunas attiecības un pastāvīgi rūpējoties par tām, uzturēt („barot”).

Daudzi cilvēki apprecoties un veidojot jauno ģimeni aizmirst, ka attiecības ir process, nevis fakts. Attiecības patiesībā ir process, kam ir vairāki posmi. Katram no tiem ir raksturīgas savas krīzes un izaicinājumi- norisinās ārējās pārmaiņas, un no tā, vai pāris ir gatavs šīm pārmaiņām pielāgoties un mainīties iekšēji, pārvērtēt savas attiecības un atrast tajās jaunu jēgu, ir atkarīgs, vai savstarpējās attiecības ģimenei kļūst vēl ciešākas vai gluži pretēji – izjūk. Ģimene - tas ir patīkami kopā pavadītais laiks, nevis papildu nodarbību uzņemša­nās, lai tikai mazāk būtu mājās. Mājas - tā ir kopīga atbildība par visiem un visu. Daudziem no mums vēl ir laiks, lai atgūtu zudušo mīlestību un draudzību. Var palīgā aicināt arī savus bērnus. Viņi la­bi pārzina attiecības ģimenē. Var pamēģināt un ļaut viņiem būt jū­su tiesnešiem. Jūs varat cerēt uz taisnīgu spriedumu, turklāt bērni mācīsies saprast, cik daudz darba jāiegulda, lai ģimene dzīve ritē­tu gludi.

Tiem, kas jau zaudējuši, vajadzētu padomāt, kā godīgi izskaid­rot radušos situāciju pašiem sev un saviem bērniem. Galu galā va­jag atzīt savas kļūdas un zaudējumus. Par to nevajag kaunēties, jo ne visiem dzīvē viss izdodas. Mēs neviens neesam saņēmuši ga­rantijas veiksmei. Turklāt jāatceras arī - katram no mums ir sava patiesība. Jaunlaulātie no dzīves un viens no otra gaida pavisam ko citu nekā laulātie ar stāžu un bērniem. Vajadzētu biežāk anali­zēt savas vajadzības. Ir ļoti svarīgi iemācīties pamanīt pašas un savu tuvinieku vēlmes, intereses. Tās neaprobežojas tikai ar to, ka zinām ģimenes locekļu apavu lielumu, apģērba lielumu vai gastro­nomisko gaumi.

          Centīsimies dzīvot gudri, lai ģimeniskā ATTIECĪBAS sildītu mūs un mūsu mīļo sirdis:)