reizēm ir grūti izmest cilvēku no savas galvas. Bet nav vērts sentimentālu atmiņu dēļ viņu atstāt arī savās lietās, fotogrāfijās, telefona grāmatiņā! Jo ātrāk no tavas dzīves pazudīs ar šo cilvēku saistītās lietas, jo ātrāk pazudīs arī emocijas un būs spēks dzīvot tālāk. Nav jābaidās, ka pazudīs skaistākās atmiņas - tās paliks arī bez piemiņas lietām.

Domāju, ka tikai laiks un apzināšanās, ka laimīgu jau nu citi tevi nepadarīs, kā tu tikai pati, manī mazina šķiršanās sāpes un rūgtumu.

Uzskatu,ka atkarība no otra cilvēka rada mūsos šīs sāpēs šķiršanās procesā. Gan morāla, gan fiziska, gan naudas atkarība parasti ir tā,ka mēs nespējam tikt vaļā no tās sajūtas,ka bez tā otra cilvēka nespēsim dzīvot. Bieži viens sieviete nav sevī pārliecināta un, ja vīrietis viņu pamet, tad sievietei rodas domas,ka neviens cits viņu nemīlēs, jo viņš bija vienīgais un neatkārtojamais. Pašai tā bija, tomēr man bija labas zāles - vecāki. Viņi mani nežēloja... ja nu pašā pirmajā dienā,kad tikko izšķīros - samīļoja, sabučoja. Bet jau nākamajā dienā, rītā tika uzdoti uzdevumi,kas jāizdara,,kur jāaiziet. Netika pieņemtas nekādas čīkstēšanas. Bija nereāli smagi. DRAUSMĪGI. es caur asarām, dusmām un visām citām emocijām ņēmos un darījos. Vakaros,kas priekš manīm tādās situācijā bija trkākie laiki, vecāki lika man ar viņiem vai nu skatīties TV, vai runajām par dienā padarītiem darbiem. Bet ne vārda par šķiršanos. Un tad pagāja dienas 3-4. Es nedaudz aizmirsos, pievērsos darbam un jutos labāk. Tikai tad, mamma man pajautāja, vai dzīve tiešām ir tik traka? Protams, daudz kas bija atkarīgs no manīm. Neesmu tā pārliecinātākā par sevīm sieviete, tomēr vecaki man parādīja to,ka bija dzīve pirm VIŅA un var būt dzīve pēc VIŅA. Tāpēc atbalsts - vienalga vai vecāki vai draugi - ir svarīgākais. Meitenes... mūsos ir tik daudz labu īpašību. Ir jānotic pašām sev. Pasmaidam.

Par upuri kļūt tiešām nevajag, bet tuvu cilvēku, ne ar prātu, bet patiesi no sirds, atlaist var būt ellīgi grūti! Bet neviens jau neaizliedz sabirt putekļos, lai pēc tam paceltos kā fēnikss!!!

Galvenais ir neieslīgt sevis žēlošanā un netēlot upuri. Jā, var pasērot mēnesi, divus, bet klausīties gaudu dziesmas (sorry) gadu garumā.... Tad gribas teikt - johaidi, saņemies tak
Otrs grāvis manprāt ir doma, ka tas jau mani nemaz neskar, ka esmu stipra un visu varu, nu tik metīšos jaunās attiecībās, lai gan vecās pārtrauktas tikai pāris nedēļas, mēnesi atpakaļ. Tā vnk nenotiek! Tas ir pašapmāns, sāpes nekur nepazūd.
Galvenais ir iemācīties būt laimīgais tāda, kāda esi. Saprast, ka laime nav atkarīga no otra, bet no sevis. Un nav vajadzīgs vīrietis blakus, lai sajustos kā pilnvērtīga sieviete, laimīga un skaista sieviete

zaente

Apbrīnojami tomēr, cik sievietes ir cilvēcīgas un līdzjūtīgas...

Kaut kā neesmu dzirdējusi par paliktām dāvaniņām zem eglītes šķirtajai sievai.

Nezinu, vai šķiršanās sāpi var tā pavisam aizmirst. It sevišķi, ja regulāri redzi to cilvēku, no kura patiesībā esi aizbēdzis kā velns no krusta ar čemodānu rikā, atstājot visu, kas kopdzīvē iemantots. Paiet laiks un sāc domāt, vai tiešām nebija citu ceļu? Tagad sen jau dzīvoju ar citu cilvēku , kurš tiešām , jāsaka , ir pilnīgs pretpols manam bijušām vīram. Un mēs vienmēr sakām, kāpēc nesatikāmies pirms 20 gadiem. Kāpēc tikai tagad? Bet, kad ieraugu savu bijušo netīrāš trenniņbiksēs, nosmulētā kreklā, briesmīgi noaugušiem matiem, pārņem tāda dīvaina sajūta: Ka esmu vainīga, ka viņš tagad tāds. Nekad dzīvē pat nepieļauju domu, ka varētu mūsu attiecības atjaunoties, bet kaut kas manī sēž, kas līdz galam neļauj to cilvēku izsvītrot no dzīves. Tās ir atmiņas, kas tomēr ir 19 kopdzīves gadi. Tie ir kopīgi bērni un tagad kopīgie mazbērni, kas ar tagadējo vīru man nav. Es pat reizēm ar bērniem aizsūtu viņam kādu ievārījuma burku, kādus siltus pīrāgus, jo bērni dzīvo tieši blakus dzīvoklī viņam. Zinu, ka viņam nav sievietes un tieši tas man liek sūtīt tos pīrāgus utt. Kad satiekamies pie Ziemassvētku eglītes, cenšos pa kluso palikt zem eglītes dāvaniņu, kādu kaunu krekliņu, utt., lai taču nestaigā kā plencis!

Man bija mana laimes formula- vienkārši nosēdos un sāku meklet sevi... atradu! Iesaistījos, biju aktīva utt.

Mana problēma ir tāda, ka man tiek stāstīti šie šķirtās sievietes stāsti, es to varu paklausīties kādu laiku, bet tad tas diemžēl apnīk...jo tiešām, meitenes iestrēgst un netiek tam pāri gadiem.
Diemžēl ļaudis sāk ar laiku izvairīties no mūžīgās upures un tad izveidojas apburtais loks

Kad izšķīros ar iepriekšējo partneri, nokrāsoju blondus matus, nogriezu, nomainīju garderobi, nomainīju darba vietu, nopirku dzīvokli... un pēc pāris mēnešiem satiku sava dēla tēti Tā kā aizgāju es, nebija tik liels pārdzīvojums. Žēl bija par tiem vējā aizlaistiem 4 gadiem, kuru laikā taču varēju būt patiesi laimīga.