10 sekundes līdz kodolsprādzienam jeb kā sapurināties, kad pandēmijas ierobežojumi sāk smacēt

Linduchy
Linduchy 22. marts 2021 11:53
147

Foto: www.pixabay.com

Nu ko, pandēmija neatkāpjas, ierobežojumi, šķiet, arī vēl paliks aktuāli mūsu dzīvē vēl kādu laiku (sasodīts, būtu tik labi zināt, precīzu datumu, kad viss šis murgs beigsies...), bet tam visam pa virsu nāk nenormāls nogurums (vairāk gan psiholoģisks) un reizēm arī drūmas domas, jo sasodītie ierobežojumi neļauj tikties ar mīļoto cilvēku, draugiem klātienē, neļauj apmeklēt iecienītāko masāžas salonu, izdejoties naktsklubā un vispār darīt visas tās trakās, lietas, pie kurām es biju tik ļoti pieķērusies.

Vienmēr esmu uzskatījusi sevi par superpozitīvu, enerģisku un nenogurstoši aktīvu sievieti (godīgi sakot, kādu brīdi domāju, vai vārds "sieviete" ir īsti vietā, jo savos 36 vēl aizvien jūtos kā pusaudze...jā, reizēm arī uzvedos kā tāda :D ). Bet nu šobrīd, kad mūsu ikdienas neatņemama sastāvdaļa ir ziņas par vīrusu un citiem mēsliem, es tiešām jūtos ne savā ādā. 

Esmu pārliecināta, ka ne jau es viena vienīgā tāda, kas klusiņām dara ikdienas darbus, bet dziļi iekšienē ārdās un domā, ka vells varētu paraut visu šo būšanu. Nu tāds stāvoklis, kas ir pielīdzināms 10 sekundēm līdz kodolsprādzienam.

Visu šo laiku mierināju sevi, ka vēl nedaudz jāpaciešas, jau drīz tas viss būs garām, visi varēsim atgriezties normālās dzīves sliedēs, bet ... sasodīts, nu ne vella mēs netuvojamies normālai dzīvei. Otrais, trešais vilnis...tiešām, varbūt kāds varētu padalīties, cik sezonas ir šim sasodītajam seriālam?

Bet nu atpakaļ pie lietas! Tātad, ko es daru, lai neuzsprāgtu un nenogalinātu kādu, kas patrāpījies pa rokai. Es dejoju!

Dzīvošana daudzdzīvokļu namā, protams, uzliek papildierobežojumus, bet šobrīd man tiešām ir nospļauties par tiem. Ja kādreiz es centos nedaudz piebremzēt un pārliecināt sevi, ka kaimiņi varētu nebūt īpaši priecīgi par skaļu mūziku un lēkāšanu, tad šobrīd es šos rāmīšus esmu veiksmīgi paslaucījusi zem kājslauķa. Gribu un klausos mūziku, gribu un dejoju - jo, pie velna, man tas liek justies labāk! 

Mostos es agri no rīta, ap 5-6. Pirmo stundu pēc pamošanās es veltu meditācijai (un arī kaimiņi var turpināt saldi čučēt), bet ap 7 - PASAULE, MOSTIES UN SAPURINIES!

Parasti dejošanai veltu 20-30 minūtes, bet īpaši draņķīga noskaņojuma brīžos - stundas laikā izdodas sapurināties un aizgaiņāt/izsvīst visas drūmās domas. 

Iesaku izmēģināt! Dejošanai veltītajam laikam nav nozīmes. Sapurināties var arī 1-2 dziesmu laikā. Bet pašsajūta būs labāka uzreiz, garantēju. Tikai atrodi mūziku, kas patīk tev. ;)

Dažas dziesmas no manas marta mūzikas izlases:

Lai komentētu, nepieciešams autorizēties Reģistrējies